Kronos

Šodien klaiņojot pa internāta plašajiem gaiteņiem uzklīdu Steinhart Black Sea pulkstenim. Taisīts pēc watch.ru īpaša pasūtījuma ierobežotā 111 eksemplāru tirāžā. Izskatās pat tīri neko par tiem gandrīz 400 eiro, ko prasa Herr Gunther.

Un viss ir jauki kamēr kamēr neieraugi kaut kādā pievolgas cietumnieku tetovējumu estētikā izpildītu aizmugurējā vāka gravējumu :headbang:

Viņi paši šito silikona neradījumu ir nosaukuši par nāriņu :facepalm:

Vakar TV3 raidījums Bez Tabu Nekā Parsonīga pieteica sirdi plosošu sižetu kurā grasījās stāstīt par Rīgas mēra Nila Ušakova pulksteni. Tā kā es jau gadus trīs esmu atteicies no analfabētiskas lētu sensāciju kārās un smadzeņu skalošanas pārpilnās pērkamās vietējās žurnālistikas patērēšanas, izlasīju viņu visapkārt izsūtītās pēcraidījuma preses relīzes.

Stāsts vienkāršs - Nils esot nopircis pulksteni un neesot to deklarējis. Un tad sākas absolūti domāt nespējīgu cilvēciņu fantāzijas lidojums kuru mēģināšu kaut kā izanalizēt.

Raksta otrajā rindkopā visi var izlasīt, ka

Katalogā tāda luksus pulksteņa cena ir lielāka par 8 tūkstošiem latu.

Labi, lasām tālāk.

Ulysse Nardin oficiālajā tidzniecības vietā Rīgā stāstīja, ka pirms diviem gadiem konkrētais pulkstenis maksājis 3600 latu

Lasām vēl tālāk.

2010.gada pulksteņu katalogā tā cena bija 8125 šveices franki, jeb aptuveni 4745 latu.

un vēl tālāk.

šobrīd veikala cena tam ir 4430 latu.

Tātad, pārcentigie žurnaļugas trīs rindkopās ir minējuši četras cenas: 3600, 4745, 4430 un 8000 Ls. Kura no tām ir īstā? Kā tas nākas, ka cena pirms diviem gadiem ir minēta lielāka nekā cena pašlaik? Cenas pulksteņiem tiek palielinātas katru gadu par 5-15%.

Bet tas viss ir sīkums. Atliek meklētājā ierakstīti “Ulysse Nardin GMT big date”, atvērt jebkuru Lielbritānijā bāzēta pulksteņa tirgoņa lapu, lai apskatītos, ka t.s list price šim pulkstenim šodien ir ~4400£, jeb aptuveni 3700Ls, kas amatpersonai nav jādeklarē, jo nepārsniedz 20 minimālās mēnešalgas.

Es nesaku, ka man ļoti patīk Ušakovs, iespējams viņš manā patikšanas skalā ir atrodams zem Bez Tabu žurnaļugām, bet stāsts šoreiz ir par centieniem vienu odu izpūst par ziloni.

Noslēgumā lai iet internātos sameklēta UN GMT Big Date bilde. Smuks pulkstenis, ar interesantu stundu pārslēgšanas mehānismu.

Šonakt neaizmirstiet pagriezt pulksteni par stundu uz priekšu, vasara ir klāt.

Kas notiek, kad viens no pirmajiem automātiskā hronogrāfa mehānismiem sastop Musée International d’Horlogerie (MIH) dizaineri Ludwig Oechslin? Pulkstenī parādās deviņas jaunas detaļas un tas iegūst gada kalendāru. Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka gada kalendāram parasti vajag 30-40 detaļas, kas sadārdzina tā izgatavošanu un noliek pulksteni plauktā ar nosaukumu “akdies cik dārgs”.

Lasīt tālāk »

Šodien pārskatīju internātos sapublicētās Bazelworld jaunumu bildes, nopūtos un secināju, ka ne jau tikai Rolex ir atlaiduši visus savus dizainerus. Dažiem laikam tādu vispār nekad nav bijis un pulksteņus viņiem zīmē firmas vadītāja astoņgadīgā meita.

Sāksim ar kaimiņiem, krievu Буран. No ciparnīcas uzreiz ir redzams, ka pulkstenim ir iekšā ETA7751 mehānisms, pilnīgs un galīgs standarts. Tā kā mehānismu un ciparnīcas viņi neko daudz sajāt nevarēja, tad nācās ķerties pie korpusa. Atrada angļu/šveices firmas Graham pulksteņu uzvelkamās galviņas aizsargu foto un nolēma uztapināt savam tieši tikpat lielas drausmas. Rezultāts uz sejas.

Vogard. Pulkstenis tiem, kam ērgļa acs un kurus nespēs izsist no sliedēm dīvainais ciparnīcas vidus musturs.

TW Steel sapratuši, ka tērauda pankūkas vairs nav nekas tāds ar ko var kādu pārsteigt, nirēju pulkstenī ir iebliezuši pilno kalendāru. Mērķauditorija - vecuma demences piemeklēti nirēji, lai viņi nepaliktu zem ūdens pusgadu.

Un tagad saturieties. Vario Curve Zeitmachine. Nemaz negribu meklēt kas viņi tādi ir un ar ko tieši šis brīnums ir tik izcils. Skaidrs ir viens - vācieši par dizaineri ir noalgojuši džeku, kas lokomotīvēs gruzī ogles. Es šīm šausmām neredzu citu izskaidrojumu.

Lai neliktos, ka viņi visi veselu gadu ir ēduši sēnes, lai iet viens normāls pulkstenis no Mondain.

Klusi un nemanāmi kā pavasaris ar februārim raksturīgām gaisa temperatūrām, ir pienācis kārtējais Baselworld. Pirmie un skaļie jaunumi liek nopūsties un paprasīt - vai tiešām visi dizaineri pērno gadu ir pavadījuši atvaļinājumos un mums parāda to ko sūri un grūti ir sastrādājuši dekoratīvi lietišķā pulciņa entuziasti.

Rolex nekad nav izcēlies ar iespēju paklusēt, t.i. neuztaisīt kaut ko ārkārtīgi bezgaumīgu. Pēc bēdīgi slavenās Daytona ar leoparda rakstu uz ciparnīcas, kas lieti noder Āfrikas pustuksnesī, kad nepieciešams žigli nomaskēties un negribas gluži kā strausam bāzt galvu smiltīs, likās, ka pārtrumpot šo bezgaumības kalngalu būs gandrīz vai neiespējami. Rolex šogad pierādījā - ir iespējams radīt vēl atbaidošāku hronogrāfa dizainu. Iepazīsimies: Rolex Cosmograph Daytona circa 2012.

Goda vārds nezinu, ko tieši dizaineri pīpēja, izskatās, ka manta ir bijusi laba.

Otrs jaunums, kas liek saķert pieri ir pavisam jaunais Sky-Dweller. Nosaukums jau ir jancīgs. Rolex ir tāds Sea-Dweller, kas ir viens no atpazīstamākajiem nirēju pulksteņiem. Rolex ir divu veidu GMT pulksteņi - GMT-Master II un Explorer II. Jaunais Sky-Dweller ir centies apvienot šīs abas funkcijas - otru laika zonu un otro pusi no Sea-Dweller. Rezultātā ir iznācis viens liels un pamatīgs čiks.

Neraugoties uz to, ka tam ir pavisam jauns gada kalendāra mehānisms, kas vien jau ir liels sasniegums, dizains ir tāds, kas liek nopūsties. Asimetriskais otrās laika zonas riņķis, kas saspiež romiešu ciparus? Ciklopa lēca, kas sanāk tieši priekšā otrās laka zonas riņķim? Tiešām viņu dizaineri nevarēja sēņu vietā uzgrauzt burkānus?

Omega daudz neatpaliek. Arī viņiem ir pavisam jauns modelis, kas it kā paņem labāko no visa tā, kas Omega ir bijis - sasitību ar kosmosa izpēti, septiņdesmito gadu samērā unikālo Flightmaster korpusu, Speedmaster digitāli-analogo mehānismu. Pat nosaukums ir samērā pievilcīgs - Spacemaster.

Nu kā? Izskatās taču forši - kārtīgs modernā hipstera vintidžs, kas labi ies kopā ar fiksiņu un šalli. Kamēr nepaskatāmies uz pulksteni citā rakursā:

Holy cow! Pulksteņa biezums ir 20 milimetri. Nē, nevis 10, 12 milimetri, bet veseli divi centimetri! Man paliek žēl modernā hipstera, jo viņš nekad nespēs kaut ko tādu uzlikt uz rokas.

Tiesa, ne viss ar Omegu ir tik slikti. Ir jau šis tas arī samērā simpātisks, piemēram jaunais, limitētais un numurētais Speedmaster, kas iztiek bez nosaukuma Professional, jo pateicoties safīra stiklam, tas nekad nelidos kosmosā, tāpēc tiek nosaukts vienkārši par Speedmaster.

Lūk tādi jaunumi pagaidām. Ja saņemšos uzrakstīšu arī par pārējiem. Kaut kad.

Nepagāja ne pāris nedēļas kopš iepriekšējā WTF momenta un Omega jau ir radījusi nākamo brīnumu. Šoreiz zem dizaineru preses ir patrāpījies Omega Seamaster tā sauktais Bond modelis. Bond tāpēc, ka slepenais aģents Nr. 007, viņš arī Bond, James Bond, kopš 1995. gada filmas Goldeneye nēsā tikai Omega Seamaster sērijas pulksteņus. Un kā jau tas patērētāju, product placement un reklāmu laikmetā ir pierasts, pirms un pēc kārtējās bondiādes filmas masīvi tiek ražots merčnedaizings. Bērnu flmu gadījumā tās ir kokakolas glāzītes ar uztupinātiem galvenajiem varoņiem. Pieaugušos tik lēti neviens nevar nopirkt, tāpēc tiem tiek piešķirti nopietnāki gadžeti - Bonda telefoni un pulksteņi.

Ja nemaldos šī ir jau trešā Bondam veltītā pulksteņa versija un šoreiz Omega ir sasējusi kopā Seamaster sērijas piecdesmitgadi un Džeimsu Bondu. nolēmusi atzīmēt to, ka kopš pirmās filmas par slepeno aģentu ir pagājuši 50 gadi.

Priekša.

Aizmugure.

Vēlme ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus ir radījusi frankenšteina cienīgu monstru. Sarkani krāsotā 50 sekunžu/minūšu atzīme ik dienu atgādinās par pusgadsimtu ilgo Seamaster sērijas evolūciju no parasta uzvalka pulksteņa līdz nirējam Džeimsa Bonda filmu vēsturi, 007 uz ciparnīcas ikvienam tā valkātājam liks justies kā pazīsamajam multeņu filmu varonim, meitu ģēģerim un neliešu slaktētājam Džeimsam.

Vienīgais ar ko dizaineris ir trāpījis desmitniekā ir aizmugure - izcili. Bet tā kā normāli pullksteņu nēsātāji pulksteņa aizmuguri ierauga tikai tad kad pulkstenis ir noņemts no rokas, pamata priekam nav, jo acu priekšā ik dienu būs pārdizainētā ciparnīca.

Sekojot teicienam par the good, the bad and ugly, jāpasaka arī tā pavisam nejaukā daļa. Pulksteņu sērija esot ierobežota. Tas it kā pat būtu saprotams, jo lai kaut ko tādu pārdotu ir nepieciešams vismaz kaut kāds sales point, kas pulksteņa īpašniekam liks justies nedaudz labāk. Nesaprotamā daļa ir ierobežotās sērijas apjoms. Tikšot saražoti ne daudz, ne maz, tikai 11 007 pulksteņi. Kā saka angļi - limited my arse.

Jaunais gads pienāca ne tikai ar kārtīgu WTF momentu, bet arī ar vienu jaunu modeli no Omega apcirkņiem.

Neliela atkāpe vēsturē. Pirms vairāk kā 10 gadiem Omega radīja Seamaster GMT modeli, kas tajā laikā bija viens no četriem “īstajiem” GMT pulksteņiem pasaulē. Līdzīgi kā Rolex GMT Master II, Explorer II un Blancpain Fifty Fathoms GMT tam bija tā saucamais quick-set stundu rādītājs. Atlidoji no Rīgas uz Londonu, pārstellēji stundu rādītāju par 2 stundām atpakaļ un varēji mesties britu pabu apkampienos. 24 stundu rādītājs tam rādīja vai nu mājas laiku vai GMT laiku atkarībā no tā uz kuru laika zonu tas bija uzstādīts. Līdzīgi kā Rolex un Blancpain tas izskatījās ļoti labi. Rādītāji bija pareiza garuma, t.i. minūšu rādītājs bija tieši tik gars lai šķērsotu minūšu rādītājus, GMT rādītājs tikpat garš kā sekunžu rādītājs un kopumā pulkstenis (it īpaši ar balto ciparnīcu) bija ļoti labi nolasāms. Tāds tas izskatījās pirms padsmit gadiem un kolekcionāri to joprojām uzskata par vienu no simpātiskākajiem GMT pulksteņiem.

Bet laiki gāja un līdz ar George Daniels izgudrotā Coaxial Escapement iekļaušanu mehānismos Omega metās stiprināt savas saknes. Jo spēks, kā mēs zinām no Dambja dziesmas, ir no tēviem. Un radās nu jau laikam drīzu galu gaidošā Railmaster kolekcija, kā arī no nirējiem atvasinātā Aqua Terra kolekcija.

Pirmie Aqua Terra modeļi bija bezgala garlaicīgi. Tiem bija 2500 mehānismi, kurus par īsti stabiliem varēja nosaukt tikai trešajā iterācijā, līdzīgi kā Railmaster minūšu rādītāja galā tiem ir piestiprināts bultveidīgs izaugums, it kā cilvēki nespētu bez tās atšķirt to no stundu rāditāja. Pirms pāris gadiem Omega radīja Aqua Terra jauno paaudzi, kas vairs nebija nekāds feislifts, bet pilnīgi jauns modelis ar jauno 8500 mehānismu un ļoti interesantu ciparnīcu. Diemžēl to visu sabojā izvarotais stundu rādītājs, kas ar visu bultu ir sarāvies un rāda kaut kur. Starp trešo un ceturto minūti. Vai tieši trešo. Kas to lai zina, jo starp minūšu rādītāju un minūšu skalu ir atstarpe kā bezdibenis.

Jaunā gada pirmajās dienās internātos paklīda jaunais Aqya Terra GMT modelis. Tā kā man patīk gan Omega, gan es jūtu zināmas simpātijas pret GMT komplikāciju, metos skatīt. Un nospļāvies vēru ciet. Pēc dienas atvēru atkal. Un aizvēru. Jo šoreiz tas kuram bija uzdevums sačakarēt visu ir bijis savu uzdevumu augstumos.

Iepazīsimies, Omega Aqua Terra GMT.

Izmēri tādi paši kā parastajiem Aqua Terra, mehānisms 8500, ciparnīca tā pati, kas ir savādāk? 24 stundu rādītājs. Kroplīgi īss. Griežas kaut kur pa ciparnīcas vidu. 24 skala kurā sazin kādu estētisku iemeslu dēļ ir sarakstītas nepāra stundas. Bet tas viss ir pieciešams, jo ne viņi pirmie, ne pēdējie, kas kaut ko tādu ir uzmargojuši.

Minūšu rādītājs ir izkastrēts un sarāvies vēl īsāks. Vēl mazliet tas būtu īsāks par stundu rādītāju. Un bultai tā galā beidzot būtu reāls attaisnojums - lai nelaimīgie lietotāji tiešam to nesajauktu ne ar ko citu.

Kamēr Omega šādi čakarējas, pērciet Rolex GMT Master II. Es biju apskatīt - ir īsts un par labu cenu.

Kaut kad gada vidū kāds bija uzlicis Pateku uz NATO siksniņas.

Šodien, vai pareizāk teikt - vakar, kāds ir iestūķējis savu zelta Pateku zivju ķeramo daiktu kastē.

Labs gads.

Novēlu katram pa Patekam Fiļam un galvenais - lai jums veselība. To nevar nopirkt ne par kādu naudu.

Šodien notika jauks un pamācošs notikums. Gaišā dienas laikā es ceļā uz trolejbusu vēlējos šķērsot ielu tur kur tas ir paredzēts - pa gājēju pāreju. Laika apstākļi - normāli, redzamība 10km, škērsojamo vienvirziena joslu skaits - 2, es eju no otrās joslas uz pirmo.

Piegājis pie pārejas es redzu, ka 50 metru attālumā pirmajā joslā ir nenosakāmas markas zaļš mazauto. 50 metri ir vairāk nekā pietiekami lai ieraudzītu gājēju pāreju, cilvēkus, kas to šķērso un apstātos bez kaucošajiem.

Dodos pāri. Nogājis pāris soļu es secinu, ka mazauto vienā mierā sāk pārkārtoties uz otro joslu un rezultātā stūrē man tieši virsū. Es iepauzēju, izņemu rokas no kabatām un gatavojos spert soli atpakaļ. Tajā brīdī mazauto vadītājs mani pamana. Diemžēl saule nespīd un es nevaru redzēt viņa sejas izteiksmi, tik vien kā rokas, kas sāk drudžaini raustīt stūri. Viņš paņem pa labi un apbrauc mani, sejā, ko es redzu profilā, neatspoguļojas nekādas emocijas, tipa, nu gājējs, nepamanīju, kas viņš nevarēja pagaidīt kamēr es pabraucu garām?

Nākamajai reizei es laikam turēšu kabatā pa akmenim. Lai tas kurš izdomās, ka gājēju pāreja ir tikai dekoratīvs ceļa elements, nākamreiz padomā divreiz pirms nestāties.