Kronos

Nepagāja ne pāris nedēļas kopš iepriekšējā WTF momenta un Omega jau ir radījusi nākamo brīnumu. Šoreiz zem dizaineru preses ir patrāpījies Omega Seamaster tā sauktais Bond modelis. Bond tāpēc, ka slepenais aģents Nr. 007, viņš arī Bond, James Bond, kopš 1995. gada filmas Goldeneye nēsā tikai Omega Seamaster sērijas pulksteņus. Un kā jau tas patērētāju, product placement un reklāmu laikmetā ir pierasts, pirms un pēc kārtējās bondiādes filmas masīvi tiek ražots merčnedaizings. Bērnu flmu gadījumā tās ir kokakolas glāzītes ar uztupinātiem galvenajiem varoņiem. Pieaugušos tik lēti neviens nevar nopirkt, tāpēc tiem tiek piešķirti nopietnāki gadžeti - Bonda telefoni un pulksteņi.

Ja nemaldos šī ir jau trešā Bondam veltītā pulksteņa versija un šoreiz Omega ir sasējusi kopā Seamaster sērijas piecdesmitgadi un Džeimsu Bondu. nolēmusi atzīmēt to, ka kopš pirmās filmas par slepeno aģentu ir pagājuši 50 gadi.

Priekša.

Aizmugure.

Vēlme ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus ir radījusi frankenšteina cienīgu monstru. Sarkani krāsotā 50 sekunžu/minūšu atzīme ik dienu atgādinās par pusgadsimtu ilgo Seamaster sērijas evolūciju no parasta uzvalka pulksteņa līdz nirējam Džeimsa Bonda filmu vēsturi, 007 uz ciparnīcas ikvienam tā valkātājam liks justies kā pazīsamajam multeņu filmu varonim, meitu ģēģerim un neliešu slaktētājam Džeimsam.

Vienīgais ar ko dizaineris ir trāpījis desmitniekā ir aizmugure - izcili. Bet tā kā normāli pullksteņu nēsātāji pulksteņa aizmuguri ierauga tikai tad kad pulkstenis ir noņemts no rokas, pamata priekam nav, jo acu priekšā ik dienu būs pārdizainētā ciparnīca.

Sekojot teicienam par the good, the bad and ugly, jāpasaka arī tā pavisam nejaukā daļa. Pulksteņu sērija esot ierobežota. Tas it kā pat būtu saprotams, jo lai kaut ko tādu pārdotu ir nepieciešams vismaz kaut kāds sales point, kas pulksteņa īpašniekam liks justies nedaudz labāk. Nesaprotamā daļa ir ierobežotās sērijas apjoms. Tikšot saražoti ne daudz, ne maz, tikai 11 007 pulksteņi. Kā saka angļi - limited my arse.

Jaunais gads pienāca ne tikai ar kārtīgu WTF momentu, bet arī ar vienu jaunu modeli no Omega apcirkņiem.

Neliela atkāpe vēsturē. Pirms vairāk kā 10 gadiem Omega radīja Seamaster GMT modeli, kas tajā laikā bija viens no četriem “īstajiem” GMT pulksteņiem pasaulē. Līdzīgi kā Rolex GMT Master II, Explorer II un Blancpain Fifty Fathoms GMT tam bija tā saucamais quick-set stundu rādītājs. Atlidoji no Rīgas uz Londonu, pārstellēji stundu rādītāju par 2 stundām atpakaļ un varēji mesties britu pabu apkampienos. 24 stundu rādītājs tam rādīja vai nu mājas laiku vai GMT laiku atkarībā no tā uz kuru laika zonu tas bija uzstādīts. Līdzīgi kā Rolex un Blancpain tas izskatījās ļoti labi. Rādītāji bija pareiza garuma, t.i. minūšu rādītājs bija tieši tik gars lai šķērsotu minūšu rādītājus, GMT rādītājs tikpat garš kā sekunžu rādītājs un kopumā pulkstenis (it īpaši ar balto ciparnīcu) bija ļoti labi nolasāms. Tāds tas izskatījās pirms padsmit gadiem un kolekcionāri to joprojām uzskata par vienu no simpātiskākajiem GMT pulksteņiem.

Bet laiki gāja un līdz ar George Daniels izgudrotā Coaxial Escapement iekļaušanu mehānismos Omega metās stiprināt savas saknes. Jo spēks, kā mēs zinām no Dambja dziesmas, ir no tēviem. Un radās nu jau laikam drīzu galu gaidošā Railmaster kolekcija, kā arī no nirējiem atvasinātā Aqua Terra kolekcija.

Pirmie Aqua Terra modeļi bija bezgala garlaicīgi. Tiem bija 2500 mehānismi, kurus par īsti stabiliem varēja nosaukt tikai trešajā iterācijā, līdzīgi kā Railmaster minūšu rādītāja galā tiem ir piestiprināts bultveidīgs izaugums, it kā cilvēki nespētu bez tās atšķirt to no stundu rāditāja. Pirms pāris gadiem Omega radīja Aqua Terra jauno paaudzi, kas vairs nebija nekāds feislifts, bet pilnīgi jauns modelis ar jauno 8500 mehānismu un ļoti interesantu ciparnīcu. Diemžēl to visu sabojā izvarotais stundu rādītājs, kas ar visu bultu ir sarāvies un rāda kaut kur. Starp trešo un ceturto minūti. Vai tieši trešo. Kas to lai zina, jo starp minūšu rādītāju un minūšu skalu ir atstarpe kā bezdibenis.

Jaunā gada pirmajās dienās internātos paklīda jaunais Aqya Terra GMT modelis. Tā kā man patīk gan Omega, gan es jūtu zināmas simpātijas pret GMT komplikāciju, metos skatīt. Un nospļāvies vēru ciet. Pēc dienas atvēru atkal. Un aizvēru. Jo šoreiz tas kuram bija uzdevums sačakarēt visu ir bijis savu uzdevumu augstumos.

Iepazīsimies, Omega Aqua Terra GMT.

Izmēri tādi paši kā parastajiem Aqua Terra, mehānisms 8500, ciparnīca tā pati, kas ir savādāk? 24 stundu rādītājs. Kroplīgi īss. Griežas kaut kur pa ciparnīcas vidu. 24 skala kurā sazin kādu estētisku iemeslu dēļ ir sarakstītas nepāra stundas. Bet tas viss ir pieciešams, jo ne viņi pirmie, ne pēdējie, kas kaut ko tādu ir uzmargojuši.

Minūšu rādītājs ir izkastrēts un sarāvies vēl īsāks. Vēl mazliet tas būtu īsāks par stundu rādītāju. Un bultai tā galā beidzot būtu reāls attaisnojums - lai nelaimīgie lietotāji tiešam to nesajauktu ne ar ko citu.

Kamēr Omega šādi čakarējas, pērciet Rolex GMT Master II. Es biju apskatīt - ir īsts un par labu cenu.

Kaut kad gada vidū kāds bija uzlicis Pateku uz NATO siksniņas.

Šodien, vai pareizāk teikt - vakar, kāds ir iestūķējis savu zelta Pateku zivju ķeramo daiktu kastē.

Labs gads.

Novēlu katram pa Patekam Fiļam un galvenais - lai jums veselība. To nevar nopirkt ne par kādu naudu.

Šodien notika jauks un pamācošs notikums. Gaišā dienas laikā es ceļā uz trolejbusu vēlējos šķērsot ielu tur kur tas ir paredzēts - pa gājēju pāreju. Laika apstākļi - normāli, redzamība 10km, škērsojamo vienvirziena joslu skaits - 2, es eju no otrās joslas uz pirmo.

Piegājis pie pārejas es redzu, ka 50 metru attālumā pirmajā joslā ir nenosakāmas markas zaļš mazauto. 50 metri ir vairāk nekā pietiekami lai ieraudzītu gājēju pāreju, cilvēkus, kas to šķērso un apstātos bez kaucošajiem.

Dodos pāri. Nogājis pāris soļu es secinu, ka mazauto vienā mierā sāk pārkārtoties uz otro joslu un rezultātā stūrē man tieši virsū. Es iepauzēju, izņemu rokas no kabatām un gatavojos spert soli atpakaļ. Tajā brīdī mazauto vadītājs mani pamana. Diemžēl saule nespīd un es nevaru redzēt viņa sejas izteiksmi, tik vien kā rokas, kas sāk drudžaini raustīt stūri. Viņš paņem pa labi un apbrauc mani, sejā, ko es redzu profilā, neatspoguļojas nekādas emocijas, tipa, nu gājējs, nepamanīju, kas viņš nevarēja pagaidīt kamēr es pabraucu garām?

Nākamajai reizei es laikam turēšu kabatā pa akmenim. Lai tas kurš izdomās, ka gājēju pāreja ir tikai dekoratīvs ceļa elements, nākamreiz padomā divreiz pirms nestāties.

Lasot vietējos “ziņu” portālus bieži var manīt, ka skolas pabeigšana nebūt nenozīmē, ka cilvēki māk rakstīt. Nepareizi tulkojumi, nepareiza vārdu secība mani vairs neizbrīna. Tās ir tikai sekas tam, ka astoņpadsmitgadīgiem pusanalfabētiem ir iestāstīts, ka viņi var rakstīt. Varēt jau var, tas tiesa. Bet nu nemāk, tas arī tiesa.

Pēdējā laikā es labprātāk izķeru vienkārši nespēju salikt kopā loģisku ziņu. Tādu, kuru izlasot teksts ir strukturēts, nav pašam puse jāpiedomā, vai gluži otrādi - nevajag pārlasīt pirmo un otro rindkopu arī kā trešo un ceturto, jo redaktoriem vai rakstītājiem (abi šie vārdi goda vārds neapraksta to ko šie cilvēki patiešām dara, jo viņu darba galarezultātu par rakstu nosaukt var tikai bērnudārza trešās grupiņas bērni) laikam maksā par zīmju skaitu nevis uzrakstītā kvalitāti.

Vakar izlasīju ārkārtīgi jauku ziņu par to, ka Krievijā hokeja spēles laikā kāds tētuks esot izvilci pisķiku un sašāvis sava bērna hokeja komandas treneri. Notikums, protams, interesants. Treneris esot mazā mazā sportista māti nosaucis sliktā vārdā un tētuks ir devies aizstāvēt savu dzīvesbiedri. Ziņa beidzās ar šādu teikumu, ko es citēšu pilnībā:

Zīmīgi, ka šajā čempionātā 1995.gadā dzimušo spēlētāju grupā šogad piedalās arī Latvijas komanda «Rīga». To trenē Vjačeslavs Nazarovs un Andrejs Ignatovičs.

Izlasīju, pārlasīju un man iestājās WTF moments. Zīmīgi kas? Mūsu komandā visi staigā ar pistolēm? Mūsu komandas spēļu laikā tēvi trenējas šaušanā? Cik maz smadzenēm ir jābūt, lai šādi uzrakstītu?

Un es nemaz nesākšu apspriest to, ka tulkojot rakstu latviešu valodā ir vēlams to arī tulkot nevis krievu vārdiem pievienot latviešu galotnes. Traumatiskais ierocis, bļin!

Visi zina, kas ir merčendaizings. Nu tak izstādēs esat bijuši? Pildspalviņas stendos esat redzējuši? Tas ir merčendaizings - populārs veids kā firmu mārketinga speciālisti garāmgājējiem mēģina radīt labu iespaidu par savu darba devēju. Pienāci pie stenda, tātad tevi interesē mūsu produkti, še tev pildspalva. Ja neizmetīsi miskastē, varbūt kādreiz paskatīsies uz lētās plastmasas uzdrukāto logo un nopirksi mūsu produktu.

Nākamais solis pēc pircēju piesaistīšanas ir apbērt pircēju ar viena brenda produktiem. Tā kā visi uzņēmumi nav Sony, kas spēj piegāzt pilnu viesistabu ar visu, kas ir Sony, nākas unikālo un pozitīvo brenda pieredzi paplašināt (un iztukšot pircēja maku) ar it kā nesaistītiem produktiem, ko paši neražo, bet, labākajā gadījumā, outsourcē, sliktākajā gadījumā vienkārši notirgo licenci likt savu brendu uz jebkā ko vien var uztaisīt Ķīnā.

Lasīt tālāk »

Sen aizkavējies apraksts par pulksteņu izstādi Bāzelē šī gada pavasarī.

Ir viena cilvēku daļa, kas nedaudz atgādina gājputnus. Gluži kā putni viņi gaida pavasari un lielāko notikumu savā dzīvē. Ja putniem tā ir atgriešanās savā vasaras zemē, kur tiks audzināta jaunā paaudze, tad tiem, kas interesējas par pulksteņiem, lielākais gada notikums ir pasaules lielākā izstāde Šveicē Baselworld. Kolekcionāri un vienkārši pulksteņu cienītāji vīkšās šim notikumam jau no rudens, kad tiek rezervētas aviobiļetes un viesnīcas, interneta forumos tiek organizēta kopīga izstādes apmeklēšana un pēcizstādes pasākumi.

Kopš es interesējos par pulksteņiem, es vienmēr esmu nodomājis, ka būtu labi reiz tur nokļūt. Tiesa, manas vēlmes labu laiku nesakrita ar iespējām, bet kad bija iespējas, tad, savukārt, interese bija nedaudz atslābusi. Šogad, trīs nedēļas pirms izstādes, pilnīgi negaidot visas kārtis sakrita tā, ka atlika tikai nopirkt lidmašīnas biļeti, rezervēt viesnīcu un pacietīgi gaidīt izlidošanas dienu.

Lasīt tālāk »

Neaizmirstiet pulkstenim pagriezt vienu stundu atpakaļ. Ziema klāt.

Pirmais raksts, kas tapis uz pasūtījuma. tb. man pasūtīja, mani nekur nepasūtīja. Bet ko tikai neizdarīsi, ja labi palūdz

Tag Heuer Mikrotimer. Vispirms mārketinga nodaļas video.

Un tagad neliels paskaidrojošs apraksts tiem, kas neko nesaprata. Normāli hronogrāfi spēj izmērīt laiku ar precizitāti 1/4-1/5s. Tas ir saistīts ar to, ka hronogrāfa sekunžu rādītājs kustas tieši tik ātri cik to atļauj gaitas regulators - 5,6, 8 vai 10 reizes sekundē. Tiesa, lai nolasītu vai sekunžu rādītājs ir apstājies pie 1.2 vai 1.4 sekundēm, ir nedaudz jāpiepūlas lai saskatītu mazās iedaļas starp sekunžu atzīmēm.

Zenith ar savu Striking 10th modeli ir gājuši soli uz priekšu un izveidojuši mehānismu ar ļoti uzskatāmu sekunžu desmitdaļu nolasīšanu. Viss noslēpums slēpjas tajā, ka sekunžu rādītājs apriņķo vienu apli desmit sekundēs.

Apturot sekunžu rādītāju ir ļoti ērti nolasīt tā rādījumu ar precizitāti līdz vienai desmitdaļai.

Tag Heuer ir spēruši vēl platāku soli un uztaisījuši mehānismu, kas ļauj fiksēt un nolasīt laiku ar precizitāti līdz vienai sekundes tūkstošdaļai.

Video no Hodinkee.

The TAG Heuer Mikrotimer from HODINKEE on Vimeo.

Kam tas viss ir vajadzīgs? Man uz to atbildes nav. Es domāju, ka šis ir uzskatāms kā demonstrācija tam uz ko ir spējīgi inženieri. Ja līdz šim pulksteņa mehānisms bija inženiera, pulksteņmeistara (dažreiz pat vienā personā) un mākslinieka darba rezultāts, tad šis ir kārtīgs inženiera izstrādājums ar moto “Because we can”. Es saskatu pietiekami daudz tehniski grūti atrisināmu lietu, lai Mikrotimer no prototipa nekļūtu par masu produktu. Dažu detaļu nodilums varētu būt ļoti ātrs, jo, kā redzams video, centrālais sekunžu rādītājs kustās ar iespaidīgu ātrumu.

Kā potenciālo pielietojumu es saskatu cukura izmaisīšanu tējas glāzē (ar speciālu adapteri), minitornado demonstrējumus fizikas laboratorijā vai kā labu testa iekārtu liela ātruma videokamerām.

Update: Izrādās, ka TAG Heuer tomēr laidīšot Mikrotimer tirdzniecībā. Gadā plāno saražot 10-20 eksemplārus un prognozējamā cena būšot ap 65 000$.

Dažreiz (bieži) dzīvē sanāk situācijas, kad tu cilvēks saceries, ka nu tik būs, bet beigās sanāk pilnīgi otrādi. Ieraugi tu TV shopā ūberkūlāko trenažieri, kas gandrīz vai pats tavā vietā uztrenēs presīti, nopērc un pēc divām dienām tas stāv kautrīgi atsliets tumšākajā dzīvokļa kaktā, jo izrādās presīte jākačā pašam un tā ir trakoti garlaicīga nodarbe.

Kaut kā līdzīgi man sanāca ar diviem Bāzeles izstādes jaunumiem.

Kad es lasīju par jauno Omega darināto Speedmaster Professional, likās, ka nedaudz lielākais diametrs un jaunais 9300 mehānisms būs labi argumenti, lai šis pulkstenis liktos interesants. Diemžēl apskatot dzīvē acīs krita nesabalansētā ciparnīca. Ja klasiskajam Speedmaster ir trīs mazās ciparnīcas, tad jaunajam ir visu saspieduši divās, atstājot brīvu vietu apakšā pa vidu. Ja Seamaster tur vēl ir salikuši uzrakstus, tad Speedmaster ciparnīcas apakša izskatās absolūti tukša.

Jaunais Seamaster izskatās daudz labāk, jo tukšums ir aizpildīts ar tekstu.

Otrs jaunums, kas izstādē nogāza no kājām bija Rolex Explorer II. Resnāki rādītāji, palielinātas stundu atzīmes, lielāks diametrs, skatlogā izskatījās vienkārši satriecoši. Tiesa, nofotografēt bija pagrūti, bet kas sanāca, sanāca.

Pārtinam laiku uz priekšu. Septembris, Amsterdama, Schiphol lidosta, Gassan diamonds veikals. Iespējams, pirmā vieta Eiropā kur varēja apskatīt un piemērīt jauno Rolex Explorer II.

Un vilšanās. Iespējams pie vainas bija arī tas, ka piejams bija tikai melnais variants, kas man ne pārāk gāja pie sirds, iespējams, pie vainas bija steiga, jo pirms aizlidošanas gribējās vēl arī kaut ko uzēst. Bet secinājums bija gandrīz viennozīmīgs - pulkstenis ir nenormāli masīvs. Uzliekot uz rokas bija sajūta, ka tas ir nevis 42×12mm, bet 44×14mm.

Absolūti ātrs un netīrs rokasšāviens ar telefonu.

Rolex publicitātes foto.

upd. par to, ka Rolex Explorer ir masīvs. Bildē augšā ir Explorer, apakšā Submariner. Skaidri ir redzams, ka Explorer ir biezāks korpuss nekā nirēju pulkstenim.

Bilde atrasta internāta plašajās dzīlēs.