Kā mēs braucām Pēteri klausīties. p2

Apsolītā Hamburgas apraksta otrā daļa.

Laikam ir nedaudz jāpaskaidro. Īsumā – mēs esam neliela kompānija kas reizi pa reizei apmeklē labus koncertus. Tā kā tie mūziķi ko mēs īpaši cienam uz Rīgu nebrauc, mums kā Muhamedam ir jādodas pie kalna, šoreiz uz Hamburgu, lai klausītos Peter Gabriel. Jau raksta pirmajā daļā minēju par nelielajām problēmām ko radīja atceltais koncerts, bet tas mūs neapstādināja un sešos vakarā mēs esam sapulcējušies tramvajvilciena stacijā gatavi doties uz koncerta vietu.

Sekojam ļaužu pūlim līdz nonākam pie vārtiem. Šoreiz, atšķirībā no citām reizēm, biļetes ir jāizņem “box office”. Sākam lūkoties pēc biļešu izsniegšanas vietas un sev par lielu izbrīnu neko tādu, kas liecinātu ka mēs varam dabūt savas biļetes, neieraugam. Prasam iekšā laidējiem un viņi norāda uz galdiņu aiz vārtiem pie kura sēž puisiets ar nelielu papīru kaudziti un pāris kastītēm. Dodos iekšā un sāku taujāt pēc mūsu biļetēm. Viņš izrok papīru kaudzīti un saka – nav man pieteikuma. Nosvīstu aukstiem sviedriem un mēģinu pa otram lāgam. Talkā tiek ņemts telefons un zvanīts biļešu tirdzniecibas birojam. Pēc neilgas sarunas saņemu jautājumu – cik tev vajadzēja biļetes? Vienu? Ņemot vērā jebkādu pierādījumu trūkumu par nopirkto biļešu skaitu, mani pārņēma nelielas pārdomas vai būtu ētiski paprasīt dažas liekas biļetes, bet es saņemos un saku – man lūdzu septiņas biļetes.

Esam iekšā, iekārtojamies brīvākā vietā, nopērkam wurst desiņas un ļauži paklīst pēc krekliņiem. Koncertam jāsākas septiņos un mums ir vismaz stunda laika, ko izmantojam kavējoties atmiņu stāstos par dienā pieredzēto. Mums par lielu izbrīnu bez divdesmit septiņos uz skatuves uznāk tris puiši un sāk spēlēt. Neizpratnē palūkojamies pulksteņos, tie nepielūdzami rāda ka līdz koncerta sākumam ir vēl 20 minūtes un tie nav nekādi tehniķi, bet Charlie Winston ar draugiem. Puiši nospēlē dažas dziesmas, āārlijs pateic ka viņa jauno CD var nopirkt tur_tajās_būdās_pavisam_pavisam_aizmugurē un publika sarosās Pētera gaidās.

Paiet kādas minūtes kamēr tiek novākta un sakārtota skatuve un mēs jau ieraugam pirmo Peter Gabriel komandas biedru pavisam interesantā vietā, nodarbojoties ar dīvainām lietām.

Klusiņām safotografējis skatitājus, Tony Levin pazūd aiz skatuves un pēc neilga brīža atskan Gutten tag Hamburg. Koncerts ir sācies. Atšķirībā no ieprieksējās turnejas šoreiz izpaliek šova elementi ar kustīgu un transformējamu skatuvi, uzsvars ir likts nevis uz hitiem, bet dziesmām ko viņš nav spēlējis 20-30 gadus. Skatuve ir vienkārša, varētu pat teikt ka askētiska – minimālas gaismas, vienīgais interaktīvais elements ir 7-8 garas lampas, kas maina gaismas krāsu. Pie interesantajām lietām ir jāatzīmē 3 gab. Apple Cinema Display monitori, kas novietoti skatuves priekšā. Ko tajos rādīja – nav ne jausmas, varbut multfilmas dziesmu starplaikos 😉

Dziesmu sarakstā, kā jau minēju, ir gana daudz vecu un sen nespēlētu skaņdarbu, kas vienu otru publikas pārstāvi noveda līdz ekstāzei, it īpaši Humdrum un Lay Your Hands On Me.

Dziesmu saraksts:

1. The Rhythm Of The Heat
2. On The Air
3. Intruder
4. D.I.Y.
5. Blood Of Eden
6. Moribund
7. I Don’t Remember
8. No Self-Control
9. Lovetown
10. Schnappschuß (Ein Familienfoto)
11. Steam
12. Mother Of Violence
13. Humdrum
14. Big Time
15. Not One Of Us
16. Lay Your Hands On Me
17. Digging In The Dirt
18. Solsbury Hill
19. Sledgehammer
20. In Your Eyes

Peter Gabriel un komanda izskatījās ļoti relaksēta un tas ir izskaidrojams ar to ka šis bija tikai ceturtais koncerts un to nespēja izbojāt pat problēmas “Digging in the Dirt” sākuma, kas lika sākt dziesmu no jauna. Koncertu noslēdz jau tradicionālā Pūt Vējiņi In Your Eyes, šoreiz gan bez Papa Wemba vai Sevara, bet ar Charlie Winston, kurš kautrīgi mīņājās vienā skatuves maliņā. Ir pagājušas divas stundas aizraujošas mūzikas varā, absolūti pozitīvā gaisotnē un tas tikai pastiprina vēlmi – kaut reiz Rīgā būtu tāds koncerts.

Neliela atkāpe par koncertiem ārpus Latvijas un kapēc tos tur ir apmeklēt patīkamāk nekā Rīgā. Sākšu ar to, ka neviens no mums, kas apmeklē koncertus jau 5-6 gadus, pie ieejas nav pārmeklēts. Nekad. Atšķirībā no Rīgas, kur lai tiktu koncerta norises vietā ir jāiziet pretterorisma vienības cienīga pārbaude – vai tu gadījumā starp t-kreklu un miesu neesi noslēpis kādu biezāku papīra gabalu ko izmantot potenciālā teroraktā. Principā es pat vēlos izteikt pateicību Rīgas koncertu sargsuņiem ka viņi neliek novilkt kurpes lai pārbaudītu vai to zolēs kāds nemēģina ienest sprāgstvielas.

Tā kā man labā atmiņā bija pirms neilga laika Ozzy Osbourne koncertā redzētie apsargu pūļi, es mēģināju saskatīt cik apsargu ir Hamburgā. Man izdevās saskaitīt piecus – pa divi katrā skatuves pusē un viens kurš piestaigāja pie šiem puišiem un stāstīja anekdotes.

Trešā lieta – koncertu publika parasti ir zinoši par konkrētā mūziķa daiļradi. Pie tam – tie nevis zina tikai pēdējo hitu kas spēlēts MTV, bet, neraugoties uz samērā lielo vecumu, tīri labi atceras arī tās dziesmas kas ir radītas tajā laikā kad ne es, ne liela daļa šī raksta lasītāju nemaz nebija ieplānoti iearudzīt pasauli.

p.s Bildes © Toms.

Pārējās ir šur un tur salasītas pa plašo tīmekli.