Pēc daudzajiem 1-3 dienu braucieniem uz dažādām Eiropas pilsētām, šovasar beidzot saņēmāmies, sakārtojām laikus un izbrīvējām desmit dienas vienam kārtīgam atpūtas braucienam pa Eiropu. Programmā bija sekojoši pasākumi: izbraukt cauri Polijai ar aizvērtām acīm, apciemot draugus Slovēnijā, uzkāpt kādā kalnā un zemu palidot pa Vācijas autostrādēm.
Agrā sestdienas rītā sapakojam savas somas un dodamies ceļā. Pirmās dienas mērķis – izbraukt cauri visai Polijai.
Polija
Polijā ir būts neskaitāmas reizes, tā ir šķērsota no ziemeļiem uz dienvidiem, no austrumiem uz rietumiem un jāteic godīgi – nekad neesmu varējis saprast kā šī valsts, kas ir nozīmīgs transporta koridors no Rietumeiropas uz austrumiem, vēl nav izdzēsta no Eiropas kartes. Man ir kauns par viņu ceļiem. Tik ļoti kauns, ka pie izdevības es Polijai lidoju pāri ar lidmašīnu nevis braucu ar auto. Diemžēl šoreiz ir tā reize kad nekas cits neatliek kā braukt cauri, tapēc esam apbruņojušies ar milzīgu kafijas termosu, maizēm un Red Bull skārdenēm, lai tiktu cauri šim melnajam caurumam pēc iespējas ātrāk.
Šajā braucienā es pamanīju kādu dīvainu lietu. Nē, pamanīju nav īstais vārds. Es saodu. Līdzko mēs bijām pārbraukuši Lietuvas-Polijas robežu, salonā sāka smirdēt. Smirdoņas intensitāte palielinājās atkarībā no priekšā braucošā auto attāluma – jo tuvāk tas bija jo intensīvāk smirdēja. Es nezinu ko poļi lej savās benzīnbākās, tas smirdēja ne pa jokam.
Par Polijas ceļiem ir tik daudz rakstīts ka nav vērts atkārtot – tie ir ceļi pašnāvniekiem. Vietām saremontēti, vietām rises līdz pusritenim. Katrs apdzīšanas manevrs ir loterija – vai priekšā braucošais pavāksies malā vai nē. Un tā līdz Varšavai.
Varšava mūs aplaimoja ar ceļu remontiem. Neliela atkāpe – navigācijai tika izmantots 2000. gada Shell Eiropas ceļu atlass. Šis samērā vecais izdevums mums sagādāja pāris jauku un neaizmirstamu brīžu. Braucot cauri Varšavai un vadoties pēc iepriekš sastādītā plāna mums vajadzēja nokļūt uz E67 ceļa. Un te mēs pirmo reizi saskārāmies ar poļu izpratni par ceļa zīmju un apzīmējumu nepieciešamību. Poļi uzskata, ka sākot remontu pietiek uzlikt zīmi objazd un tālāk lai katrs pats tiek galā. Sekojot zīmei objazd mēs vienā jaukā brīdī sapratām ka sava E67 ceļa vietā mēs braucam pa 719 ceļu. Buroties pa karti tika atrasts neliels lauku celiņš, kas savienoja 719 un E67 ceļu, un pazaudējuši nieka pusstundu esam atpakaļ uz vajadzīgās trases.
No šī brīžā sākās divjoslu murgs gandrīz 300km garumā. Kā vēstīja zīme uz Lietuvas-Polijas robežas, uz šosejām ar atdalītām kustības joslām, atļautais braukšanas ātrums ir 130km/h. Tiktāl viss ir jauki, ieslēdzam autopilotu, uzstādam 130 un saprotam ka poļu izpratne par to kādam ir jābūt ceļam lai pa to brauktu uz 130 ir stipri atšķirīga no mūsējās. Uz šī ceļa ar atļauto braukšanas ātrumu 130km/h ik pēc 2-3 kilometriem ir sekojoši šķēršļi – krustojumi bez luksofora, krustojumi ar luksoforu, gājēju pārejas ar luksoforu un gājēju pārejas bez luksofora. Pirms visiem šiem objektiem stāv ātruma ierobežojums 70. Nobraucot pirmos piecdesmit kilometrus nāk sapratne ka tā dzīvot braukt nedrīkst un lēnā garā tiek izpētītas poļu nacionālās braukšanas īpatnības aka atsaldētības pakāpe. Un tiek izdarīts secinājums – mums līdz panu braukšanas stilam vēl augt un augt. Sāksim ar to ka ātrumu ierobežojošās ceļazīmes ievērotas tiek tikai divos gadījumos – ja blakus tām ir zīme par fotoradara esamību vai ir redzams ceļu policijas auto. Visos pārējos gadījumos pans ātruma ierobežojumu 70kmh pārkāpj vismaz divkārt.
Ar sponsoru palīdzību pret vakarpusi mēs nokļūstam pie Polijas-Slovākijas robežas. Miegaini robežsargi pārbauda pases un lūgtum – laipni aicināti Slovākijā.
Slovākija un Austrija
Mūsu mērķis ir atrast viesnīcu, tapēc pa ceļam apbrīnojot megalomaniaku izklaides ar ceļu pārvadu būvi, dodamies autostrādes virzienā un mums par lielu izbrīnu [jo Googles un Viamichelin karte teica ka tā sākās kilometrus astoņdesmit no robežas] tā ir pavisam nedaudzu kilometru attālumā no robežas. Iekārtojušies ērtāk, ieslēdzam autopilotu un stūrējam uz tuvāko lielo pilsētu viesnīcas meklējumos. Tuvākā pilsēta izrādās Žilina un nogurums pēc 14 stundu braukšanas liek sevi manīt visai dīvainā veidā – mēs nespējam izvēlēties viesnīcu. Tādas šajā pilsētā netrūkst, bet katrai mēs atrodam kādu trūkumu – par dārgu, nav kur nolikt auto, par lielu, par mazu etc. Tumsa jau paliek lielāka un mēs pieņemam savā ziņā absurdāko lēmumu – dodamies uz nākamo pilsētu. Lai lēmums būtu absurds līdz galam, mēs izvēlamies nevis autostrādi bet veco un šauro ceļu paralēli tai.
Par laimi nākamā pilsēta ir tikai pusstundas brauciena attālumā un mēs lūkojam pēc viesnīcas. Diemžēl, un te mēs saprotam sava iepriekšējā lēmuma absurdumu, šajā pilsētā ir tikai divas viesnīcas – viena pilna un otra ārkārtīgi īpatnēja izskata ēkā ar ārkārtīgi īpatnēju apkalpojošo personālu kas nerunā nevienā valodā un ir atrodams pirmā stāva bārā. Pāc vairākkārtējiem komunikācijas mēģinājumiem angļu, latviešu, krievu un zīmju valodā, mēs nonākam pie secinājuma ka meitene saprot vācu valodu. Mēs tajā, savukārt, runājam ar vārdnīcas palīdzību. Sakarā ar to ka vārdnīca ir atstāta mājās, nākas izlīdzēties ar frāzi – cvai šlafen zimmer, aine naht. Tas nostrādā, viņa saprot ka mēs gribam pārgulēt vienu nakti. Saņēmuši atslēgas un garu stāstījumu par to kur ir mūsu numuriņš, mēs tiekam pavadīti uz viesnīcas ieeju. Izrādās ka viesnīca īstenībā ir daži numuriņi vienā ēkas spārnā, pārējā ēkas daļā ir frizētava, biroji un erotisko preču veikals. Numuriņš, par spīti visam piedzīvotajam, ir tīrs un kārtīgs. Pirms gulētiešanas aizbraucam uz otru viesnīcu kur paēdam vakariņas un dodamies gulēt.
Nākamās dienas plāns ir tikt līdz mūsu pirmajai mītnes vietai Slovēnijā – Ljutomerai. Rītu sākam ar brokastīm tajā otrajā viesnīcā kurā nebija vietu un ap astoņiem esam ceļā. Pēc nedaudz vairāk kā stundas šķērsojam Austrijas robežu un uz brīdi pamīcījušies pa mazajiem ceļiem, esam atpakaļ uz autostrādes. Vēl pēc trim stundām, pabraukuši garām Vīnei un Grācai, esam Slovēnijā. Tā kā pirmās dienas plānu bijām pārpildījuši ar uzviju, atļaujam sev pavadīt dažas stundas austrumslovēnijas lielākajā pilsētā Mariborā, bet par to nākamreiz.
incanti, gaidu turpinajumu!