Maribora
Pa pašu dienas vidu mēs nesteidzīgi šķērsojam Austrijas-Slovēnijas robežu un pēc neilga brauciena attopamies Slovēnijas otrās lielākās pilsētas Mariboras centrā. Nedaudz pariņķojuši iebraucam vietējā lielveikalā paēst pusdienas. Un te jau var sākt runāt par mūsu un viņu atšķirībām. Ja pie mums svētdiena nav nekas īpašs, parasta brīvdiena, tad tajā pasaules malā svētdiena ir kārtīga svētdiena – divos-trijos dienā veikali aiztaisās ciet un visi vietējie pazūd savās mājās. Izmetuši riņķi pa lielveikalu atrodam trīs ēstuves un visās trijās mums paziņo, ka viņi jau ir slēgti, neraugoties uz to, ka tirdzniecības centram vēl stundu jāstrādā. Mums par laimi makdonaldam ir uzspļaut uz vietējām tradīcijām, tapēc mēs aši nolokam pa neveselīgas pārtikas porcijai un dodamies paklaiņot pa Mariboru.
Maribora ir sena Austrijas pilsēta, kas pirmo reizi rakstos minēta trīs gadus pēc Rīgas – 1204. gadā. Pirms pirmā Pasaules kara Mariboras nosaukums bija Marburga. Kara beigās pilsētu ieņēma Dienvidslāvijas karaspēks un iekļāva to Dienvidslāvijas sastāvā. Austrieši, kas pilsētā bija dzīvojuši gadsimtiem ilgi, tika padzīti pēc otrā Pasaules kara.
Mariboras vecpilsēta, pateicoties tās vēsturei, izskatās kā tipiska vācu pilsēta, bet dažas lietas tomēr ir atšķirīgas. Grūti pateikt vai tas ir tapēc, ka pilsēta bija maza, bet reti kura vecā māja bija augstāka par trim stāviem. Vecpilsētā ir pāris laukumi,
šauras
un ne tik šauras ieliņas ar kafejnīcām, kurās garlaikoti tūristi malko kafiju.
Jā, par kafiju – uz dienvidiem no Austrijas/Slovākijas ir grūti nopērkama normāla un dzerama kafija. Ja tu prasi ein kaffe vai uno kafe, tu dabon piņģerota lieluma trauciņu ar kafijas sīrupu un biezumiem, pēc kuru izēšanas sirds ritms paātrinās vismaz četras reizes. Tapēc kafijas baudīšanas vietā nākas pāriet uz piena produktiem – kapučino.
Paklaiņojuši pa vecpilsētu, secinām, ka svētdienas agrā pēcpusdienā visi cilvēki ir aizgājuši gulēt un dodamies uz mūsu galamērķi – Ljutomeru. Sazin kādu iemeslu dēļ [te jāatminas iepriekšējā vakara nespēja izlemt par viesnīcu Slovākijā], mēs uz Ljutomeru izdomājam doties nevis pa autostrādi, bet mazajiem celiņiem. Un pēc pirmajiem divdesmit kilometriem nāk apjausma, ka viamichelin.com šim ceļa posmam bija pareizi paredzējis vidējo braukšanas ātrumu 50 km/h. Ciems seko ciemam, ceļš šaurs, apdzīšanas iespējas – tuvas nullei. Pēc gandrīz divām stundām, nobraukuši apmēram 80 kilometrus, ierodamies Ljutomerā, kur iekārtojamies vienīgajā pilsētas viesnīcā un sazvanāmies ar Žanu, ar ko mums šovakar ir paredzētas vakariņas.
Ljutomera
Ljutomera ir maza, pavisam maza pilsētiņa Slovēnijas austrumos. Apmēram kā Balvi Latvijā – turp īsti neiet ne normāla šoseja, ne dzelzceļš. Tāds kluss un visu aizmirsts nostūris pasaules pašā maliņā. Ja kaut kas to atšķir no līdzīgas pilsētiņas Latvijas austrumos, tad tā ir ārkārtīgi pedantiskā kārtība un vīna dārzi.
Esot Slovēnijas austrumos visu laiku nepameta sajūta, ka kaut kas nav īsti kārtībā, mēs esam nomaldījušies un atbraukuši uz Austriju vai Vāciju, jo kārtība un tīrība vietām bija fantastiska. Reizēm izkāpjot no auto lai nobildētu kādu skaistu skatu, likās, ka vietējie zemnieki par godu tālajiem viesiem pirms piecām minūtēm ir appļāvuši visas ceļmalas, iztīrījuši sētas un notīrījuši putekļus visiem vīnogulājiem.
Vakarā satiekamies ar Žanu un Borutu un dodamies jau pirms pusgada apsolītajā braucienā pa vīna kalniem, kas noslēdzas mazā vīna darītavas krodziņā. Ieņēmuši vietas ķeramies pie ēdienkartes. Tā ir tradicionāla – pārsvarā ir gaļas ēdieni, tapēc veģetārietim te īsti nebūs ko ēst, ja vien viņš nevēlēsies pavadīt vakaru pie siera un vīnogu lapām. Sākam vakaru ar vietējā vīna pudeli, kas tiek pasniegta no saldētavas t.i ļoti auksta.Un tā pat laikam ir pareizi, jo vīns pēc karstās dienas ir neparasti atspirdzinošs. Kamēr ēdam, mēs nolūkojamies uz kalniem, aiz kuriem nedaudzu kilometru attālumā ir Horvātija. Vakars lēnām satumst, tuvējos ciemos tiek izgaismotas baznīcas un es sevi pieķeru pie domas, ka man šeit patīk. Es šeit esmu tikai dažas stundas, bet miers mani jau ir ievilcis sevī. Pēc trešās vīna pudeles es jau sāku apdomāt iespēju nopirkt šeit vasaras māju. Izmēģinājuši vēl pāris vīna šķirnes, mēs saprotam, ka, lai kā negribētos, ir jādodas atpakaļ uz pilsētu. Žans mūs aizved līdz viesnīcai, kur mēs, daudz nedomādami, iekrītam gultā.
