Viduseiropa, vīns un kalni. Piezīmes. 3. daļa.

Nākamā diena pienāk ar rosību ārpus viesnīcas. Paskatoties pulkstenī gribas skaļi nolamāties – kurš idiots iedomājas, ka iela jāsāk slaucīt piecos no rīta??? Neraugoties uz vēlo atgriešanos caurais miegs ir aizbiedēts un paskatoties pa logu gandrīz sastingstu – pretī viesnīcai esošajā veikalā notiek rosīga tirdzniecība. Pussešos no rīta. Un nevis tā, ka pārdevēji dzenā mušas, bet tā kārtīgi – ik pa brītiņam parādās cilvēki, kas izveido nelielu rindu un nopērk sev rīta maizi. Pēc rīta cigaretes eju gulēt vēlreiz.

Šoreiz izdodas pagulēt līdz astoņiem un pēc nesteidzīgām brokastīm izejam nelielā apgaitā pa pilsētu. Kā jau minēju – pilsēta ir maza, tik maza, ka grāmatnīcā nav pilsētas kartes. Toties ir nopērkama apvidus topogrāfiskā riteņbraucēju karte, kas mūs šodien izvadās pa apkārtni.

Dienu sākam ar vīna kalnu apmeklējumu. Neraugoties uz topogrāfiskās kartes klātbūtni, mēs paspējam vismaz trīs reizes aizbraukt nepareizajā virzienā un galu galā ar ceturto piegājienu atrodam vīna kalnus. Kā jau iepriekšējā daļā minēju – izskatās, ka vietējie zemnieki aiz neko darīt ir izpucējuši visas ceļa malas un pašus vīnogulājus arī. Izvizinājušies pa kalniem atgriežamies pilsētā un dodamies paēst. Ir apmēram divi dienā un pilsēta ir pārvērtusies – tā izskatās iesnaudusies. Ielās nemana nevienu cilvēku, veikali izskatās slēgti – siesta. Netālu no viesnīcas atrodam picēriju un nesteidzīgi paēdam pusdienas.

Dienas otro pusi, kas pēc Latvijas laika ir tikai dienas vidus, tiek nolemts pavadīt termās. Termas ir vietas kur zemē ir ierakta caurule un pat to laukā plūst nevis minerālūdens kā pie mums, bet siltais ūdens. Slovēņi šajās vietās ir ierīkojuši lielus baseinus, kur cilvēki, kas noguruši no vīna baudīšanas var atpūsties veldzējoties siltos un vēsākos ūdeņos. Baseini atrodas ārā, bez jumta un infrastruktūra pagaidām ir nekāda – no būvēm bija tikai ģērbšanās kabīnes. Bet ūdens ir lielisks un tas ir tieši tas, kas nepieciešams pēc vakardienas garās vīna baudīšanas. Spriežot pēc topošajām betona konstrukcijām nākamgad varētu tapt slēgtie baseini un vēl kādas atrakcijas. Tāpēc mēs tur atgriezīsimies arī nākamgad.

termas

Pēc pāris stundām atgriezušies Ljutomerā secinām, ka mūsu un viņu laika plūdums ir nesavietojams. Ir starp četriem un pieciem pēcpusdienā un pilsēta ir gandrīz izmirusi. Ja pa dienas vidu vēl bija redzams kāds cilvēks, tad tik vēlā pēcpusdienā ielās vairs nav nevienas dzīvas dvēseles.

Pagājuši pa pilsētu un patērējuši nedaudz nervu šūnu zudušā mobilā telefona meklējumos, kas atrodas jau sen slēgtajā picērijā, nolemjam doties vakariņās uz to pašu vietu kur bijām iepriekšējā vakarā. Šoreiz braucam vieni un paši sev par lielu izbrīnu atrodam pareizo ceļu uz vīna kalniem. Notiesājuši pamatīgus gaļas gabalus dodamies atpakaļ uz viesnīcu lai izgulētos un nākamajā rītā laicīgi izbrauktu uz Slovēnijas galvaspilsētu Ļubļanu.

Ļubļana

Lai tiktu uz Slovēnijas galvaspilsētu, ir jāveic bezgala garlaicīgi simts kilometri pa šaurajām vietējās nozīmes taciņām līdz tiekam uz normālas autostrādes. Pa autostrādi jau braukšana iet kā smērēta. Līdz atduramies ceļa maksas iekasēšanas punktā. Un pēc tam vēl vienā. Un pēc tam vēl vienā, līdz to skaits sajūk. Laikam bija seši. Vai septiņi. īstenībā laikam tikai četri. Samaksājuši apmēram piecus vai sešus eiro, esam Ļubļanā, bet par to – nākamreiz.

Vēlies komentēt?