Viduseiropa, vīns un kalni. Piezīmes. 5. daļa.

Beidzot kalni

Nav pagājis ne pusgads un pieci raksti, līdz esam nonākuši līdz kalniem. Iepriekšējā raksta daļā izskrējām cauri Ļubļanai un nu atvadamies no šīs saulainās pilsētas lai dotos uz Itāliju. Startējam agri un dodamies uz ziemeļiem. Mums ir divas iespējas – braukt cauri Karavanke tunelim, kas savieno Slovēniju un Austriju vai izmest nelielu līkumu un paskatīties uz Slovēnijas kalniem, jo kalni, galu galā ir tas kapēc mēs vispār esam kaut kur aizbraukuši.

Pēc neilga brauciena nonākam līdz Kranjska Gora, ciematiņa kurā pēc sākotnējiem plāniem mums vajadzēja pavadīt pāris dienas. Te mēs ilgi neuzkavējamies un dodamies uz Vršic pāreju. Un beidzot sākas kalni ar obligātajiem serpentīniem un visādu dzīvu radību, kas iznirst aiz 180o līkumiem.



Mūsu sajūsma var likties nedaudz bērnišķīga, bet šī ir mūsu pirmā reize īstos kalnos un tapēc mēs nedomājam kaunēties.

Pēc nedaudz kilometriem mēs nonākam Vršic pārejā. Te mūs sagaida kazas un kalni.

Tā kā laiks mums ir gana nolemjam ātri uzkāpt Mala Mojstrovka. Sapakojuši somas dodamies pa kalnu taciņu augšā. Mums pa priekšu iet kāds pensionāru pārītis, kas ir nolēmuši veikt to pašu maršruti ko mēs. Nopētījuši viņu lēno iešanu es nodomāju, ka mēs viņus apdzīsim, bet kas tev deva. Kā jau cilvēki, kas TO dara pirmo reizi, pēc pāris simtiem metru mēs elšam kā suņi un mums ir jāatpūšas. Un tad vēl pēc simts metriem un vēl un vēl. Bet pensionāri ar savu lēno tempu tik iet un iet un nemaz neizskatās, ka viņiem vajadzētu atpūsties.

No sākuma taka iet cauri nelielai mazu priedīšu audzei kurā ganās kalnu kazas. Pēc neilga brīža taka, kas vijās cauri akmeņiem un priežu saknēm beidzas un sākas akmeņaina nogāze. Akmeņi kā jau akmeņi – dažs lielāks, dažs mazāks un vietām taka iet pa oļiem un ir jāpieturas lai nesāktu šļūkt lejā. Pie pārejas starp Mojstrovka un Mala Mojstrovka paliek mazliet grūtāk, jo stāvums palielinās un akmens ir nopulēts spīdīgs. Te lieti noder nedaudz apspurusi trose pie kuras pieturēties pēdējos piecus metrus.

Tikuši līdz pārejai piesēžam un nedaudz atpūšamies. Nopētam, ka mākoņi, kas klīda pa apkārtni ir pienākuši tuvāk, nolemjam saraut un iet tālāk. Tālākais gājiens pēc šļūkāšanas pa akmeņaino nogāzi ir nedaudz patīkamāks, jo vairs nav tik ļoti jāuzmanās. Grūtākajās vietās atkal ir nostiepta troses pie kurām pieturēties. Vietām ir saaugušas priedītes un izkārnījumu čupiņas liecina, ka kalnu kazas te nav reti viesi.

Pēc pusstundas secinām, ka mākoņi paliek aizvien blīvāki un būtu vēlams sākt lejupkāpienu.


Griežamies atpakaļ un dodamies lejā. Pa ceļam sāk smidzināt lietutiņš un mēs novērojam divas frīku kompānijas, kuru vadmotīvs ir “katrs izklaidējas kā viņam tīk”. Viena ģimenīte [māte, tēvs, dēls un meita] uzkāpuši līdz pārejai palūkojas apkārt un dodas lejā. Māte ar meitu pa taciņu, tēvs ar dēlu šļūkdami pa akmeņaino nogāzi… Kamēr mēs lavierējam starp akmeņiem un priežu saknēm viņi pamanās nošļūkt ar pustonnu akmeņiem līdz lejai.

Otru frīku kompāniju sastopam pusceļā – pārdesmit skolēnu ir devušies pārgājienā. Ņemot vērā gaisa temperatūru [8o] un nokrišņus, var teikt, ka viņi ir saģērbušies mazliet neatbilstoši – viens otrs t-kreklā, lielākā daļa zandalītēs, ar mazām mugursomiņām visi apmēram desmitgadnieki zosu gājienā dodas iekarot kalnus.

Noklumburējuši līdz lejai aizejam uz krodziņu, padzeram kafiju, iepērkam mājās palikušajiem suvenīrus kioskā un aidā uz Kortīnu, kur mums ir rezervēta viesnīca. Ceļš līdz Kortīnai prasa vairāk laika nekā bijām plānojuši, jo Austrijā pēc nobraukšanas no autostrādes sastopamies ar mistisku korķi pusstundas garumā, Itālijā braukšana nepaliek ātrāka un mēs tikai pēc septiņiem vakarā esam klāt. Bon giorno, iekārtojamies numurā un aizdodamies uz Kortīnu paēst. Bet par to nākamreiz.

Vēlies komentēt?