Aizmirstā cepure, Mario un bobis

Reiz Itālijā devāmies nelielā pārgājienā pa vieglākās kategorijas Via Ferrata maršrutu Picolo Dolomiti kalnos. Laikam saule bija tā aizmiglojusi mūsu prātus, ka pavisam aizmirsām ko mums pagājušajā gadā nozīmēja stundas kāpiens pa akmeņainu nogāzi, un izvēlējāmies maršrutu kura aprakstā bija skaidri un gaiši rakstīts “allow 3.5 hours for ascent”. Cilvēku valodā tas nozīmē trīsarpus stundas kāpiena cauri mežiem līdz tu vispār ieraugi pirmo akmeni.

Lai kāpšana būtu pēc iespējas jaukāka tieši todien atkal bija ieslēgta saule, kas no deviņiem rītā sāka sildīt ar +32 grādiem. Ko tas nozīmē bez sasvīdušas pieres un patvēruma meklēšanas ēnā mēs noskaidrojām pēc pāris stundām, kad no līdzi paņemtā 1.5 litra ūdens bija palicis puslitrs.

Pietiks žēloties par personisko stulbumu un ķeramies pie tēmas. Vienā no takas pagriezieniem mēs atradām cepuri. Cepure kā cepure – zaļa, platām malām un norautu striķi. Neies taču pamest tādu mantu mētājamies zemē, piesienam pie somas un dodamies tālāk.

Kad esam beidzot pievārējuši mežaino posmu, izlīduši cauri pāris tuneļiem [pie viena saņēmuši tik atsvaidzinošu gaisa plūsmu, ka uzvilkām jakas lai ~trīsdesmit metrus garā tunelī nedabūtu plaušu karsoni], un pievārējuši pirmos Ferrata posmus [apmēram 20 vertikāli metri], ~1750m augstumā mēs sastopam Mario, kas ir izvedis pastaigā pa kalnu savu bobi.

Es nezinu vai viņu tiešām sauca Mario, jo viņš runāja tikai itāļu valodā, ko, lieki teikt, mēs nesapratām gandrīz nemaz. “Aprunājušies” ar Mario mēs uzzinājām, ka takas malā aizmirstā cepure pieder viņam, saņēmām norādījumus, ka tepat netālu esot stabs ar norādēm un mūs gaida vēl vismaz stunda nokaitētā saulē līdz mēs tiktu līdz sava maršruta mērķim. Uzņemam pāris bildes uz atvadām un dodamies meklēt stabu. Mario pasvilpa savam bobim un abi divi devās lejā.

Aizkāpjam līdz stabam, palūkojam, ka turpinājumā mūs tiešām gaida kārtīgs akmeņu krāvums un izredzes saulē izkaltēt smadzenes, jo ūdens bija palicis tikai tik cik padzerties mūsu mazajam Zvēram, kas pēc četru stundu “pastaigas” jau sāka protestēt par necilvēcīgajiem vecākiem. Nosolamies uzrakstīt sev uz pieres, ka nekad, nekad vairs nekāpsim nevienu Ferrata maršrutu kura pieejas laiks būs ilgāks par piecpadsmit minūtēm un dodamies lejā. Pēc stundas nonākam pie turpceļā jau ievērotās kalnu būdas, kur padzeramies, piepildām savu blašķīti un čunčinam lejā.

Morāle – Mario, nopērc sev kazu, nemoki suni pa kalniem :)

Vēlies komentēt?