Par Čehiju man līdz šim bija ļoti labs iespaids – eiropeiska valsts, par korupciju un citiem mums jau pierastiem mēsliem neko īpaši nedzird, skaista daba un skaista Zlata Praha.
Atvaļinājuma noslēgumā tika izlemts apmeklēt Prāgu. Braucām ar auto un Čehijas robežu šķērsojām pa E50 ceļu no Vācijas puses. Tā kā centrāleiropā ir izplatītas vinjetes, kas ļauj par nelielu samaksu lietot ātrgaitas maģistrāles, pirmā lieta ko mēs meklējām bija iespēja nopirkt čehu vinjeti. Un tad nāca aplauziens. Ja Slovākijā, Austrijā un Slovēnijā vinjetes iegāde nesagādāja pilnīgi nekādas problēmas – iebrauc pirmajā benzīntankā vai Slovēnijas gadījumā – speciālā maksas punktā uz šosejas, tad čehi nezin kāpēc uz robežas ir uztaisījuši īstu lohotronu.
Šķērsojot robežu autovadītājs sekojot zīmēm par vinješu iegādi nonāk smago auto stāvlaukumā kurā ir vismaz piecpadsmit būdiņas ar uzrakstiem “Vigniette”. Apmeklējot pirmās divas tiek noskaidrots, ka vinjetes nopirkt var tikai maksājot skaidrā naudā un pēc izcili dīvaina kursa: 250CZK=15EUR, kas no oficiālā atšķiras par procentiem piecdesmit – 250 kronas ir ~9.5 eiro.
Tā kā mēs nesajutāmies kā stulbi bagāti vācieši, stūrējam uz bijušo robežsardzes ēku, kurā atrodam vēl vismaz piecus kantorus, ieskaitot avīžu kiosku ar karšu lasītāju un izrādam vēlmi iegādāties vinjeti. Mums tiek laipni paskaidrots kur mēs drīkstam iebāzt savu karti, jo vinjetes pārdod tikai par kronām vai eiro. Lieki piebilst, ka bankomāta, kurā izņemt kronas te nav. Izmetuši līkumu pa autostāvvietu nodzenam skopumu un vinjeti nopērkam par eiro, bet mieles paliek uz ilgu laiku.
p.s savdabīgs tūrisma “mīlēšanas” turpinājums bija Prāgas krogā, kurā viesmīlis nepakautrējās pie rēķina pielikt 30 kronas un pateikt, ka “service not included”.
