Get Lucky tour

Maijā zvanīja Toms, ar kuru mēs esam kopīgi apmeklējuši dažu labu koncertu, un jautāja vai ir jēga iet uz Mark Knopfler Get Lucky turnejas koncertu Kopenhāgenā, kur viņu bija aizdzinis darbs. Es padomāju par viņa pēdējiem diviem albumiem un teicu, ka viņš ir palicis trakoti garlaicīgs un nez vai ir jēga. Pie viena es arī uzmetu aci tūres datumiem un secināju, ka jūlija sākumā Mark Knopfler ir trīs koncerti Itālijā.

Pienāca jūlija sākums un mēs devāmies atvaļinājumā, lai pie Gardas ezera pasildītos dienvidu saulē. Pēc iekārtošanās es atminējos par koncertu. Izpētot ticketone lapu netapa skaidrs nekas par biļešu iegādi, bet cena un salīdzinoši netālā koncerta vieta likās labs iemesls lai noietu lejā pie viesnīcas puišiem un pajautātu pēc palīdzības. Manuels bija atsaucīgs un pastāstīja, ka biļetes internetā nopirkt nevarot, esot jābrauc uz Veronu, kur ir trīs tirdzniecības vietas.

Rīta pusi pavadījām laiskojoties pie baseina un pēcpusdienā devāmies uz Veronu. Pēc nelielas maldīšanās pa Veronas centru, ko mums laipni izgādāja pārkarsušais iphone Navigons uzkaroties pie piebraukšanas vecpilsētai, noparkojāmies Via Respublica un ar kājām devāmies uz tuvāko biļešu tirdzniecības vietu. Atveram durvis, pieejam pie meitenes, kas sēž pie datora un prasam pēc biļetēm. Viņa pārjautā uz kuru koncertu mēs gribam nopirkt biļetes un pēc īsa brīža saka – “no tickets”. Tā kā viņas angļu valoda ir tikai par kapeiku labāka nekā mūsu itāļu valoda, sīkākus paskaidrojumus iegūt neizdodas. Pēc pāris minūšu stomīšanās viņa pasaka: “you can go to anfiteatro”, kas situāciju īpaši neuzlabo, bet tomēr dod kaut kādas cerības. Saskumuši izmetam līkumu pa Veronu, pa šķirbu uzmetam aci feikajam Romeo un Džuljetas balkoniņam un štukojam ko darīt. Lēmuma pieņemšanā lielāko lomu nospēlē tas, ka temperatūra septiņos vakarā joprojām ir +33 grādi un mēs nolemjam aizbraukt līdz Piazzola Sul Brenta un ievērtēt iespējas tikt pie biļetēm uz vietas. Sacīts darīts, lecam auto un stūrējam prom.

Piazzola Sul Brenta ir mazs ciems starp Veronu un Venēciju. Iedzīvotāju skaits ap 10 000, galvenais (vienīgais) apskates objekts ir Villa Contarini, pēc latviešu mērogiem – Rundāles pils analogs ar parku, ūdens grāvi un bez rozārija.

Iebraucot Piazzola Sul Brenta un šķērsojot vienīgo luksoforu attopamies auto rindā. Rindas iemesls atklājas visai drīz – puisis, kas iekasē 5 eiro no katra auto, kas brauc iekšā ciemā. Piebraucam pie puiša un stāstam, ka mums biļešu nav un pilnīgi iespējams, ka mēs pēc piecpadsmit minūtēm brauksim prom. Neizskatījās, ka viņš daudz ko saprata, bet pamāja ar roku, sak, brauc iekšā un nekavē pārējos. Pabraucam dažus metrus, noparkojamies tuvīnajā stāvvietā un dodamies meklēt biļetes.

Sekojot ļaužu plūsmai nonākam pie ieejas un nekur nemana biļešu kiosku, galdu vai uzrakstu, ka te var dabūt biļetes. Bet par to pie pašas ieejas stāv desmit itāļi, kas sastājušies aplītī triec runas un vicinās ar biļetēm. Speramies klāt un prasām biglietti, bet viņi mums norāda uz donna, kas stāv pie iežogojuma, ka visi biglietti esot pie viņas. Dodamies pie donna un prasām biļetes. Viņa izvelk biļešu paciņu un jautā cik mums vajag. Tā kā mēs esam divi pieaugušie un septiņus gadus vecs bērns, uzdodam pretjautājumu – vai bērnam biļeti vajag. Uz jautājumu cik bērnam ir gadu, sakam, ka seši, bet bezmaksas ieeja izrādās esot no piecu gadu vecuma. Sasmaidāmies ar biļešu pārdevēju un klāt pienākušo viņas kolēģi un vienojamies, ka bērnam ir pieci gadi un viņš tiks iekšā par velti. Drošības pēc tiek pasaukts kiborgs apsargs ar steku un ap galvu aptītu specnaza komunikācijas sistēmu, lai viņš mums izskaidrotu vēlreiz, ka pieaugušie pērk biļetes, bet bērns tiek ielaists par velti.

Samaksājam par biļetēm un dodamies iekšā. Ejot pa celiņu redzam, ka blakus rikšo viens no iekšā laidējiem. Apstājamies prasīt vai viss ir kārtībā, bet viņš atmet ar roku un pieskrējis īstajai iekšā laišanas vietai parāda uz mums un izstāsta arī šiem, ka viss ir sarunāts, bērnam biļeti nevajag prasīt.

Iegājuši koncerta vietā saprotam kāpēc biļetes ir tik nedabīgi lētas. Mums ir stāvvietas, kas atrodas puslokā aiz sēdvietām. Bet tāpēc mēs neskumstam, jo, neraugoties uz vēlo stundu, nosēdēt plastmasas krēslos, kad gaiss joprojām ir +30 grādus karsts būtu grūti. Iestiprinamies ar picu un gāzētiem dzērieniem un gaidām koncerta sākumu. Bez divdesmit minūtēm desmitos uz skatuves tiek novietots krēsls, kurā apsēžas Mark Knopfler un uzsāk koncertu ar Border Reiver. Publika apkārt tusē uz nebēdu un pa īstam atdzīvojas tikai koncerta vidū, kad Marks paņem savu dobro un ieskanās Romeo&Juliet sākuma notis. Pēc tam seko Sultans of Swing ar explosīvu noslēgumu, kas noved publiku līdz ekstāzei un ovācijām.

Koncerta noslēgumā tiek spēlēta viena no jaukākajām Dire Straits dziesmām Telegraph Road un pēc Brothers in Arms noklausīšanās lēnām sākam kustēties uz izejas pusi. Šajā turnejā Mark Knopfler daudzus koncertus noslēdz nevis ar jau pāris desmitgades pierasto Theme from Local Hero, bet ar intrumentālu skaņdarbu no jaunā albuma Piper to the End. To mēs noklausamies jau pa ceļam uz auto un priecājamies, ka auto mums ir nevis kopējā stāvvietā, bet pie pašas ciemata robežas, kas aiztaupa laiku pametot viesmīlīgo Piazzola Sul Brenta.