Nogāzām sienu

Vistrakākais ir gaidīšana. Man tas riebj bez gala. Nopērc tu cilvēks biļetes un gaidi 10 mēnešus kamēr pienāks koncerts. Bet nu par visu pēc kārtas.

Dažiem cilvēkiem ir hobijs regulāri braukt lauzt kājas slēpot uz Alpiem, dažiem hobijs ir pucēt auto, mūsu hobijs ir vismaz reizi gadā apmeklēt kādu gaumīgu koncertu. Pērngad tas bija pilnīgi negaidītais Mark Knopfler koncerts Itālijā un Neil Young Berlīnē. Pavasarī paklīda ziņas, ka Roger Waters pēc veiksmīgās The Dark Side Of The Moon turnejas ir nolēmis pieķerties pie sava monumentālā albuma The Wall izrādīšanas, jo nu beidzot tehnoloģijas esot pietiekami attīstījušās lai varētu parādīt to tā kā viņš vēlās. Sagaidot Eiropas tūre biļešu tirdzniecības sākumu tiek iepirktas biļetes uz koncertu Polijā, jo tas ģeogrāfiski sanāk vistuvāk un gaidīšanas svētki desmit mēnešu garumā var sākties.

Tuvojoties koncerta dienai no mums darba darīšanu dēļ paklīst Rinalds un viņa vietu ieņem Toms, kurš no sākuma tā kā ne pārāk gribēja braukt. Startējam agrā svētdienas rītā no Rīgas un pēc desmit stundām ieripojam Lodzā. Lodza ir ārkārtīgi garlaicīga pilsēta un izskaidrojums tam tiek rasts vietējā “in your pocket” izdevumā. Izrādās, Lodza ir radusies tikai pirms nieka divsimts gadiem. Pilsētas centrā dominē 3-4 stāvu ēkas, lielākā daļa no tām celtas divdesmitā gadsimta sākumā. Ielas ir pretīgi putekļainas, daļa pilsētas izskatās iestrēgusi 1943. gadā. Ja nebūtu pretīgo poļu reklāmu, tad tur mierīgi varētu uzņemt filmas par vācu okupācijas laiku, jo būtībā mainījies tur nav nekas.

Iečekojušies viesnīcā kuras moto varētu būt “katrā stāvā mums ir cita smaka” dodamies paēst uz tuvējo lielveikalu. Lielveikals izrādās aizņem pusi no Vecrīgas un ēdamās vietas meklēšana aizņem krietnu laika sprīdi. Pēc ķīniešu virtuves baudīšanas iepērkam nedaudz dzērienu un dodamies uz viesnīcu atpūsties.

Nākamā diena tiek veltīta nelielai pastaigai, kuras laikā tiek secināts, ka poļus mums nesaprast. Uztaisa viņi gājēju ielu, norobežo to ar ceļazīmēm, saliek smuku bruģi un vai kāds te vēl domā, ka pa to pārvietosies gājēji? Tak nē, šī iela tiek izmantota kā īsakais ceļš policijai, taksometriem un kā bezmaksas stāvvieta. Gājēji kā gāja, tā turpina čāpot pa trotuāru.

Pienāk vakars un mēs dodamies uz koncertu. Iekšālaišanas organizācija ir normāla, nepaiet ne desmit minūtes kā mēs jau esam savās vietās pretī skatuves kreisajai malai. Kamēr arēna piepildās skan Bob Dylan un John Lennon. desmit minūtes pēc astoņiem nodziest gaisma un pans mikrofonā pastāsta, ka fotografēt koncertu ir OK, tikai nelietojiet zibspuldzes (ko protams, lielākā daļa turpmākajā koncerta gaitā mierīgi ignorē).

Neliela atkāpe. Mēs Roger Waters skatām jau trešo reizi. Pirmajā reizē pirms deviņiem gadiem viss likās awesome. Pirms pieciem gadiem The Dark Side Of The Moon turnejas koncertā mēs baudījām perfekto skaņu. Un padomājām – ar ko tad vēl viņš mūs var pārsteigt?

Un pārsteidza. Ne velti skatuves radīšanā esot iztērēti pārdesmit miljoni. Sākums bija eksplozīvs – gaismas, skaņa, pirotehnika un slavenā pāri galvām pikējošā lidmašīna. Skaņa, kā vienmēr – skaļa, jaudīga un pats galvenais – kristāldzidra. Ja arī skaņu režisori pagrozīja kādas pogas mēs to nesajutām.

Ir vērts pakavēties pie projekcijām. 1980. gadā video projekcijām tika izmantoti trīs prejektori, kas rādīja trīs vienādus video. 2011. gadā video projekcijām tika izmantoti 15 Barco HD projektori, kas noklāja būvējamo sienu visā tās 50 metru platumā. Projektoru izšķirtspēja un precizitāte bija tāda, ka ļāva projicēt video uz individuāla ķieģeļa. kamēr strādnieki stutēja ķieģeļus tikmēr tiem nekas nespīdēja virsū, kolīdz ķieģelis bija vietā tajā pat momentā uz tā tika projicēts video. Neizpalika Gerard Scarfe oriģinālās multfilmas, pārstrādāta lai noklātu visu sienu, bet ap 80% grafikas un video bija radīti no jauna.

Skaņa bija vienkārši ideāla. Es nedomāju, ka dajebkāds mājas kinozāles Dolby Digital Pro Logic Surround THX un kas tik vēl ne, spēs kādreiz radīt tādu ilūziju, ka no muguras tuvoja helikopters, kas sastingst virs galvas un aizlido prom. Uz pirmās daļas beigām pienāca brīdis, kad likās, ka skaņa ir tik laba, ka skaļāk jau nu vairs neuzgriezīs. Un tad nāca Another Brick In The Wall Pt.3 ar sešiem sitieniem, kas nodrebināja iekšas un tu saproti, ka, ja nepieciešams viņi var podziņas pagriezt vēl skaļāk, pie tam nekādā ziņā nezaudējot skaņas kvalitāti.

Pārtraukumā poļu jaunavas, kas tirgoja atspirdzinošos dzērienus atteicās tos izsniegt oriģinālajā iepakojumā un pārlēja plastmasas glāzēs, liekot risināt interesantu loģistikas uzdevumu – kā līdz skatuvei nogādāt 4 puslitra glāzes ar ūdeni.

Pēc pārtraukuma visa siena bija kā viens milzīgs kinoekrāns, grupai uznākot uz pāris dziesmām tās priekšā. Grafika bija vienkārši no kājām nost gāzoša, un tikai tās dēļ radās doma, ka vislabākā vieta tās baudīšanai būtu zāles aizmugure.

Waiting For The Worms un The Trial vokāls bija tik ļoti tuvs oriģinālam, ka likās, ka Roger Waters vietā tiek darbināta fonogramma. Tiesa, to varēja pieciest.

Pašās beigās siena tika nogāzta, skatuves priekšā iznāca visa grupa un izskatījās, ka viņiem pašiem koncerts bija paticis. Bieži vien pēckoncertu paklanīšanās laikā var manīt, ka vismaz pusei grupas tas ir kārtējais ķeksīša pasākums, bet šoreiz bija savādāk – visi bija ārkārtīgi laimīgi, ka publikai bija paticis un pēc paklanīšanās nesteidzīgi atstāja skatuvi.

Mēs dodamies atpakaļ uz viesnīcu, lai nākamajā dienā 4 stundas pavadītu poļu idiotiskajos sastrēgumos. Piezīme šai vasarai – nebrauciet pa astoto šoseju, tā tiek remontēta trīsdesmit kilometru garumā un neizskatās, ka viņiem izdosies remontu pabeigt ātrāk kā nakamgad.

Kopš koncerta ir pagājušas divas nedēļas un ir palikusi riebīga sajūta, ka ir pienācis brīdis, kad viss ir redzēts. Es nedomāju, ka kāds reiz pārspēs šī koncertuzveduma mērogu, līdz ar to būs laikam jāņem koncertu apmeklēšanas pauze kamēr nav kaut kas tāds par kuru varēs teikt – šo nu gan nevar palaist garām.