Monthly Archives: December 2011

Skaties uz ceļu, divreiz!

Šodien notika jauks un pamācošs notikums. Gaišā dienas laikā es ceļā uz trolejbusu vēlējos šķērsot ielu tur kur tas ir paredzēts – pa gājēju pāreju. Laika apstākļi – normāli, redzamība 10km, škērsojamo vienvirziena joslu skaits – 2, es eju no otrās joslas uz pirmo.

Piegājis pie pārejas es redzu, ka 50 metru attālumā pirmajā joslā ir nenosakāmas markas zaļš mazauto. 50 metri ir vairāk nekā pietiekami lai ieraudzītu gājēju pāreju, cilvēkus, kas to šķērso un apstātos bez kaucošajiem.

Dodos pāri. Nogājis pāris soļu es secinu, ka mazauto vienā mierā sāk pārkārtoties uz otro joslu un rezultātā stūrē man tieši virsū. Es iepauzēju, izņemu rokas no kabatām un gatavojos spert soli atpakaļ. Tajā brīdī mazauto vadītājs mani pamana. Diemžēl saule nespīd un es nevaru redzēt viņa sejas izteiksmi, tik vien kā rokas, kas sāk drudžaini raustīt stūri. Viņš paņem pa labi un apbrauc mani, sejā, ko es redzu profilā, neatspoguļojas nekādas emocijas, tipa, nu gājējs, nepamanīju, kas viņš nevarēja pagaidīt kamēr es pabraucu garām?

Nākamajai reizei es laikam turēšu kabatā pa akmenim. Lai tas kurš izdomās, ka gājēju pāreja ir tikai dekoratīvs ceļa elements, nākamreiz padomā divreiz pirms nestāties.

Zīmīgi

Lasot vietējos “ziņu” portālus bieži var manīt, ka skolas pabeigšana nebūt nenozīmē, ka cilvēki māk rakstīt. Nepareizi tulkojumi, nepareiza vārdu secība mani vairs neizbrīna. Tās ir tikai sekas tam, ka astoņpadsmitgadīgiem pusanalfabētiem ir iestāstīts, ka viņi var rakstīt. Varēt jau var, tas tiesa. Bet nu nemāk, tas arī tiesa.

Pēdējā laikā es labprātāk izķeru vienkārši nespēju salikt kopā loģisku ziņu. Tādu, kuru izlasot teksts ir strukturēts, nav pašam puse jāpiedomā, vai gluži otrādi – nevajag pārlasīt pirmo un otro rindkopu arī kā trešo un ceturto, jo redaktoriem vai rakstītājiem (abi šie vārdi goda vārds neapraksta to ko šie cilvēki patiešām dara, jo viņu darba galarezultātu par rakstu nosaukt var tikai bērnudārza trešās grupiņas bērni) laikam maksā par zīmju skaitu nevis uzrakstītā kvalitāti.

Vakar izlasīju ārkārtīgi jauku ziņu par to, ka Krievijā hokeja spēles laikā kāds tētuks esot izvilci pisķiku un sašāvis sava bērna hokeja komandas treneri. Notikums, protams, interesants. Treneris esot mazā mazā sportista māti nosaucis sliktā vārdā un tētuks ir devies aizstāvēt savu dzīvesbiedri. Ziņa beidzās ar šādu teikumu, ko es citēšu pilnībā:

Zīmīgi, ka šajā čempionātā 1995.gadā dzimušo spēlētāju grupā šogad piedalās arī Latvijas komanda «Rīga». To trenē Vjačeslavs Nazarovs un Andrejs Ignatovičs.

Izlasīju, pārlasīju un man iestājās WTF moments. Zīmīgi kas? Mūsu komandā visi staigā ar pistolēm? Mūsu komandas spēļu laikā tēvi trenējas šaušanā? Cik maz smadzenēm ir jābūt, lai šādi uzrakstītu?

Un es nemaz nesākšu apspriest to, ka tulkojot rakstu latviešu valodā ir vēlams to arī tulkot nevis krievu vārdiem pievienot latviešu galotnes. Traumatiskais ierocis, bļin!