Šodien notika jauks un pamācošs notikums. Gaišā dienas laikā es ceļā uz trolejbusu vēlējos šķērsot ielu tur kur tas ir paredzēts – pa gājēju pāreju. Laika apstākļi – normāli, redzamība 10km, škērsojamo vienvirziena joslu skaits – 2, es eju no otrās joslas uz pirmo.
Piegājis pie pārejas es redzu, ka 50 metru attālumā pirmajā joslā ir nenosakāmas markas zaļš mazauto. 50 metri ir vairāk nekā pietiekami lai ieraudzītu gājēju pāreju, cilvēkus, kas to šķērso un apstātos bez kaucošajiem.
Dodos pāri. Nogājis pāris soļu es secinu, ka mazauto vienā mierā sāk pārkārtoties uz otro joslu un rezultātā stūrē man tieši virsū. Es iepauzēju, izņemu rokas no kabatām un gatavojos spert soli atpakaļ. Tajā brīdī mazauto vadītājs mani pamana. Diemžēl saule nespīd un es nevaru redzēt viņa sejas izteiksmi, tik vien kā rokas, kas sāk drudžaini raustīt stūri. Viņš paņem pa labi un apbrauc mani, sejā, ko es redzu profilā, neatspoguļojas nekādas emocijas, tipa, nu gājējs, nepamanīju, kas viņš nevarēja pagaidīt kamēr es pabraucu garām?
Nākamajai reizei es laikam turēšu kabatā pa akmenim. Lai tas kurš izdomās, ka gājēju pāreja ir tikai dekoratīvs ceļa elements, nākamreiz padomā divreiz pirms nestāties.
Cikos ir diena? Neesi viens no tiem gudrīšiem, kas staigā bez atstarotājiem un domā, ka visi viņu redz?
Šorīt ceļi nebija nekādi lieliskie – lai pilnībā apstātos no 50km/h ar normālām riepām būtu vajadzīgi vismaz 25m.
Es, protams, dziļi atvainojos, ka nepieminēju, ka viss notika pusvienpadsmitos dienā. Es ceru, ka tad ir gana gaišs lai nesāktu apspriest atstarotāja esamību. Tieši tāpat es ceru, ka 50 metri ir pietiekami, lai autovadītājs spētu ieraudzīt gājēju un apstāties. Pie nosacījuma, ka viņš vispār pievērš uzmanību tādai niecībai kā gājējs.