Vakar gaidot kamēr manas meitenes ķemmē veikalus, es iegāju veikalā Laiks paskatīt vai plauktos ir ilikts kas jauns. Grand Seiko un Springdrive modeļus es jau vairs neceru sagaidīt, un būsim reālisti – nebūs pie mums pat trīs cilvēku, kas nopirks Seiko par 4-5 tūkstošiem, lai vai cik arī tie nebūtu labi.
Iegāju un gandrīz apsēdos, jo skatlogā vientuļš gozējās Seiko Astron, kas pirmo reizi publikai tika atrādīts pērnajā Baselworld. Ar ko tad šis gandrīz 2000Ls vērtais pulkstenis ir īpašs prasīsiet?
Neliela atkāpe. Ir divi veidi kā pulksteņi var sasinhronizēt precīzu laiku – paprasot to 5-6 pareiza laika signāla raidītājiem, tuvākais no kuriem atrodas Frankfurtē vai izmantojot GPS. Viss pārējais – ziemas/vasaras laika uzstādījumi, laika zonas izvēle ir jāveic pašam.
Seiko inženieri padomāja, ka tas tomēr ir apgrūtinoši – atlido japānis uz Eiropu, noguris, miegains, izkasās ar muitniekiem par savu smauraju duncīti un tad vēl jādomā kādu laika zonu lai uzliek pulkstenī. Tāpēc viņi nolēma GPS izmantot pa īstam un saprogrammēja pulkstenī visas laika zonas un to koordinātas. Tātad – japānis izveļās no Boeing Frankfurtes lidostā, izkāpj no lidmašīnas un pulkstenis automātiski nosaka cik ir pareizs laiks un kādā laika zonā džeks ir piezemējies.
Tehniskie dati: diametrs 47mm, biezums 16.5mm, safīra stikliņš ar nenormāli labu pretatspīdumu pārklājumu, GPS uztvērējs ar ieprogrammētām 39 laika zonām, ziemas/vasaras laikiem, uztveršanas indikatoru un enerģijas taupīšanas režīmu. Lai lietotājam nebūtu jāmaina baterijas reizi dienā, tas ir aprīkots ar saules elementu.
Personiskās izjūtas. Ārkārtīgi viegls. Pat pārāk, it īpaši ņemot vērā tā samērā lielo izmēru. Biezs. Gribētu piemērīt tērauda korpusā ar gumijas siksniņu. Bet pirkt – nē. Elektroniskās tehnoloģijas tomēr nav man domātas.