Es jau labu laiku gribējo šo uzrakstīt, nu reiz ir pienākusi reize, kad vajag izventilēties.
Mūsu nelielajam draugu pulciņam ir kopīgs hobijs – laba mūzika. Vismaz reizi gadā mēs vīkšamies noskatīties pa kādam mūziķim kam mūsu tirgus ir par mazu vai te viņi vienkārši nespētu savākt vairāk par 15 skatītājiem. Un man patīk šie ceļojumi, jo tajos parasti valda jautra un nepiespiesta atmosfēra, joki un visādas apcelšanās. Mākslinieki kurus mēs braucam klausīties ir sirmi kungi, kas joprojām spēj savākt pilnus stadionus un sporta halles. Publika šajos koncertos mums, absolūti ne jauniešiem, liek justies kā zīdaiņiem, jo viņi ir redzējuši konkrēto keksu 1972. gadā un kāds vēl arī 1967. gadā kaut kādā Londonas pagrabā vēl pirms par viņu uzzināja plašāka sabiedrība. Ļauži, kas iet uz koncertiem parasti zina visu konkrētā mūziķa jaunradi, ne tikai pēdējo jūķūbes pirdienu. Atmosfēra koncertos parasti ir ārkārtīgi pozitīva, ikurāt kā pērnās nedēļas Eric Clapton koncertā Rīgā.
Continue reading “apSargi”
