Es jau labu laiku gribējo šo uzrakstīt, nu reiz ir pienākusi reize, kad vajag izventilēties.
Mūsu nelielajam draugu pulciņam ir kopīgs hobijs – laba mūzika. Vismaz reizi gadā mēs vīkšamies noskatīties pa kādam mūziķim kam mūsu tirgus ir par mazu vai te viņi vienkārši nespētu savākt vairāk par 15 skatītājiem. Un man patīk šie ceļojumi, jo tajos parasti valda jautra un nepiespiesta atmosfēra, joki un visādas apcelšanās. Mākslinieki kurus mēs braucam klausīties ir sirmi kungi, kas joprojām spēj savākt pilnus stadionus un sporta halles. Publika šajos koncertos mums, absolūti ne jauniešiem, liek justies kā zīdaiņiem, jo viņi ir redzējuši konkrēto keksu 1972. gadā un kāds vēl arī 1967. gadā kaut kādā Londonas pagrabā vēl pirms par viņu uzzināja plašāka sabiedrība. Ļauži, kas iet uz koncertiem parasti zina visu konkrētā mūziķa jaunradi, ne tikai pēdējo jūķūbes pirdienu. Atmosfēra koncertos parasti ir ārkārtīgi pozitīva, ikurāt kā pērnās nedēļas Eric Clapton koncertā Rīgā.
Dodoties uz koncertu es viemēr respektēju organizētāju noteiktos aizliegumus – neņemu līdzi šaujamieročus, dzērienus un pat nemeklēju vārtrūmē šļirci, ko nejauši ienest koncertā. Tam pretī es ik reizi saņemu pazemojumu no apsardzes puses – fizisku aptaustīšanu, pie tam neatkarīgi no tā vai man mugurā ir t-krekls vai ziemas jaka. Viens pīpis – rokas gaisā, mēs jūs pārmeklēsim.
Ieraugot kārtējo melnā tērpto būtni, kas ieraugot mani pavēlēja pacelt rokas, es šoreiz neolēmu, ka pietiek un atteicos to darīt. Apsargs manāmi apjuka, jo es laikam biju pirmais, ka viņa karjeras laikā bija atteicies pakļauties šai nevajadzīgajai un pazemojošai procedūrai. Nākamais pie kā viņš ķērās bija draudi mani neielaist koncerta norises vietā un ko es uzdevu jautājumu kāds būtu pamatojums. Izrādās, viņam likās, ka koncerta apmeklējuma obligāta sastāvdaļa ir pakļaušanās absurdām apsargu prasībām.
Vēl pēc pāris frāzēm, no kurām tapa skaidrs, ka puisis vairs nesaprot ko nu lai dara, es ieteicu iet cauri sarakstam un pamatot ko no aizliegtā es, tērpies t-kreklā, varētu ienest. Pēc tam kad mēs bijām izgājuši cauri aizliegto lietu sarakstam un secinājuši, ka man nav ne fotoaparāta, ne ieroču, sekoja kārtējā pavēle – rokas augšā, lai es jūs varu aptaustīt 😀 Savā stūrgalvībā apsargs daudz neatšķīrās no tās jaunkundzes Amsterdamas ekskursiju kuģītī, kas vakarā turpināja fotografēt caur stiklu ar zibspuldzi, apskatoties uz rezultātā iegūto atspulgu, nopūšoties un turpinot savu bezjēdzīgo izklaidi.
Par laimi mūsu stīvēšanos pamanīja viņa kolēģis, kam galvā smadzenes bija par kapeiku vairāk nekā neandartālietim, un es niknu skatienu vadīts tiku ielaists iekšā arēnā.
Kāpēc es tā cepos. No visiem koncertiem, kuros mēs esam bijuši, apsardzes klātbūtni varēja redzēt tikai vienreiz – Polijā, Gdaņskā un tas pat bija saprotams, jo toreiz ap 100 tūkstoši cilvēku bija savākušies uz koncertu, kas notika tam ne pārāk piemērotā vietā – vecās kuģubūvētavas teritorijā. Visos citos koncertos vienīgā saskarsme ar apsardzi, kas novērota, ir tad, ja kāds ir iedomājies nākt ar mugursomu. Fiziskas pārbaudes es neesmu redzējis nekad. Berlīnē, ja atmiņa neviļ, bija džeks ar metāldetektoru, bet tas netika likts lietā.
Salīdzinājumam – šādi izskatās apsargi Rīgā:
Un šādi izskatās apsargi Hamburgā. Lieki teikt, ka bildē ir redzamas 2/3 no visas koncerta apsardzes. Lai būtu skaidrs, ka runa nav par kādu vietējo vācu šlāgergrupu – tas bija Peter Gabriel koncerts un tips, kas fotografē ir Tony Levin.
Itālijā vienīgais apsargs, kas gan bija saģērbies kā specnaz kaujinieks, no sākuma mums palīdzēja komunikācijā ar biļešu pārdevēju/iekšā laidēju un pēc tam pavadīja līdz nākamajam checkpointam lai pateiktu viņiem, ka bērns tiek ielaists par velti. Vai kaut viens kaut ko tādu spētu iedomāties notiekam Rīgā?
update: twiterī Skepse ieteicās, ka arēnas koncertos strādājot tie paši apsargi, kas “sargā” sporta spēles. Tas noliek visu pa savām vietām – viņi tur ir nevis lai kādam atņemtu nazi, būtu ar īpašām spējām sameklēt kādu šļirci vai sargātu māksliniekus, nebūt ne. Apsargi arēnā Rīga ir nepieciešami lai aizsargātu arēnas biznesu – alus tirdzniecību. Nekam citam kā sameklēt koncertu apmeklētāju līdzņemtos dzērienus viņi nav nepieciešami.
Lielisks apraksts !
Esmu piedzīvojis, ka Arēnā Rīga neielaiž vecu vīru uz Dziesmu svētku Deju koncertu, jo vīram bija rokās fotokamera. Kādi tur ir NATO slepenie musturi, kas tiek dejoti?
Tallinnā – es 40 minūtes aicinot arvien augstāka līmeņa apsragu priekšnieku kārtoju, lai mums līdz ielaistu ar VIP biļetēm gadu vecu bērnu, kuram nebija biļetes ….
Stāstu varētu turpināt !…..
Bet zini – neesi viens.
Ar mani arī vienmēr ir grūti.
AB, es vēl spēju saprast konfliktus, ja apmeklētājs neievēro formālas organizatoru prasības, bet kāda suņa pēc fiziskai pārbaudei tiek pakļauti praktiski visi, kas mēģina tikt iekšā pasākuma norises vietā? viņiem ko, slapjais bērnības sapnītis, ka reiz dzīvē noķers teroristu?
Diemžēl lielākā daļa ”apsargu” ir cilvēki ar nepilvērtības vai varas kompleksu. Diemžēl. Esmu pats tam gājis cauri. Esmu izbijis policists un apsargs.Vēl gribētos teikt ka diemžel lielāko daļu apsrdzes NEKUR neapmāca. Visa būtība izpaužas – tu stāvi te un nevienu nelaid kamēr es neteikšu savādāk. Profesionāli kursi maksā naudu, bet cilvēkiem, kuri apsargā koncertus reizi nedēļā, uz to tērēt neviens negrib. Ja cilvēks ir daudz maz profesionālis viņam jau būs padoti desmit āmurgalvas. Tāda diemžēl ir profesijas specifika.
Teikšu kā ir pēc tam kad esi pamācijies ārzemēs un pastrādājis tur uz šiem ”apsargiem” es raugos kā uz 90to gadu bandītiem. Bet diemžēl valsts maza un darbaspēka izvēle neļauj nodrošināt neko labāku.
nujā, vizuālais iespaids ir samērā precīzi definēts – 90.gadu bandītu rokaspuiši.
bet es nedomāju, ka pie vainas mazā valsts, citur līdzīga mēroga koncertos iztiek ar daudzkārt mazāku drošībnieku skaitu, jo biļetes pārbauda un vietas ierāda pasākuma vietas apkalpojošais personāls nevis drošības dienests. drošības dienestam ir pavisam citas funkcijas un es koncertā jūtos neomulīgi, ja apkārt ir pilns ar šiem tipiem. tas man liek domāt, ka jau ir vai tūlīt ir jābūt kaut kādām nekārtībām kuru dēļ viņi visi tur atrodās.
Pēc savas pieredzes teikšu tā – viss atkarīgs no pasākuma rīkotāja.
Ja pasākumu rīko profesionāla aģentūra tad apsardze ir vajadzīga tikai pie skatuves un pašiem māksliniekiem.
Visu pārējo var nodrošināt arī cilvēks kurš nav apsargs.
Ja ir konflikts pie ieejas – turpat ir policija kurai jāvar to atrisināt.Un policijai pēc LIKUMA pasākumos ir jābūt. Tāpat kā ātrajiem. Kas tad paliek? Skatuve un perimetrs.
Kā jau teicu mums tas viss vēl ir PSRS līmenī. Aprīkojums arī. Cik procentiem sargu ir rācijas? Tikai bosiem. Citur bez radio tevi nemaz nelaiž laukā no instruktāžas. Un man kaut kā neticas ka LV apsargi ir apmācīti sniegt pirmo palīdzību.
Par to ka koncertos iztiek ar mazāku skaitu drošībnieku nepiekritīšu. Vienkārši cilvēku daudzums uniformā ir cits. Redzamā un neredzamā daļa. Ir cilvēki ar radio pūlī kuri kontrolē situāciju un padod ziņu ja kas gadās.Viņu ir mazāk protams, bet viņi ir. Tas ir tā saucamais psiholoģiskais komforts, kurs LV netiek ievērots. Jo resursi. Cilvēki un nauda.
Kad es pēdejo reizi strādāju LV, par koncertu, mana samaksa bija 25ls.par aptuveni sešu stundu darbu. Citā valstī tā ir samaksa par stundu.Te nu arī ir redzama atšķirība.
Nu nevar cilvēkam dot Swatch un teikt ka par to ir jāmaksā kā par Rolex.Lidz ar to arī apsardze ir tieši tāda kādu varam atļauties.
Soore par nekropostu, bet man bija konkrēta sāpe par dziesmu svētku apsargiem rītā pēc lielkoncerta, kuri brutāli meta laukā (piedāvāja iziet laukā, parunāties…) pēdējos palikušos dziedātājus. Savā starpā apsargi mēģināja noskaidrot Māra Sirmā personību, lai zinātu par kuru diriģentu ziņot, ka viņš lūk vēl te dara. Pašiem jau somas plecos, sastājušies ķēdē un spiež laukā cilvēkus, kuri viņiem sejā dzied Lauztās priedes. Apkārt vēl redzams, ka laukumā pilns vietiņu, kur var būt aizmigušie, piedzērušies vai bomžveidīgie tipāži, kuri varētu aizņemt vairāk laika…
nez vai ir korekti salīdzināt situāciju Vācijā un Latvijā, Dažādi cilvēki, atšķirīgas sabiedrības. Apsargs tikai dara savu darbu. Viņam 100% nav vēlmes čamdīt dažādus iesvīdušis un iereibušus indivīdus, bet ja kāds koncertā dabūs pa galvu, tad protams visi kliegs, ka apsardze nav bijusi uzdevumu augstumos un kāpēc apsargi nav bijuši kā Čaks Noris vai Stalone. Varbūt vieglāk ir ātri izdarīt ko prasa, nevis aizkavēt citus un sabojāt virknei cilvēku garastāvokli.