Tie īstie dinozauri izmira, jo izauga pārāk lieli un nespēja pielāgoties tam, ka viņu ēsma, savukārt, palika aizvien mazāka un žiperīgāka. OK, tā ir mana nezinātniskā interpetācija 🙂 Biznesā dinozauriem nākas laiku pa laikam ja ne izgudrot kaut ko jaunu, tad vismaz sapurināt jau esošās spalvas vai zvīņas.
Patek Phillippe, nenoliedzami pats slavenākais ražotājs ir sapurinājis savu top modeli Sky Moon Tourbillon. Izmaiņas nav lielas, bet tā kā šajā industrijā laika ritējums ir pavisam atšķirīgs no pierastā “katru gadu kaut asens pa muti mums vajag piecus jaunus produktus”, tad pietiek jau ar mērenu feisliftu lai visi noelstos.
Būtiskākās izmaiņas – kalendārs tagad parādās mazos lodziņos nevis tiek attēlots ar atsevišķiem rādītājiem kā iepriekšējam modelim. Tas pulksteņa ciparnīcu padara daudz askētiskāku un vieglāk uztveramu.
Pulksteņa korpuss ir gravēts no visām pusēm.
Mehānisms.
Tehniskie dati: 13 komplikācijas, divas ciparnīcas, emaljētas ciparnīcas, biezums 12.6mm, aligatora siksniņa.
Cena – ja pārdosiet nieri, sievu, sievasmāti, dzīvokli un auto – vienalga nepietiks.
Vakar skatījāmies seriālu Castle un sērijas sākumā iekrita acīs galvenās varones pulkstenis, kas ļoti izskatījās pēc Omega Speedmaster. Notikumu virpulī tika paskaidrots, ka tas esot kā piemiņa par tēvu, kurš gan esot dzīvs, bet ko nu lai es zinu par tādiem melodrāmatiskiem pavērsieniem komēdijdetektīvu seriālos.
Sērijas beigās pulkstenis tapa ielikts nakstgaldiņa atvilktnē un paskatoties uz stopkadru tapa skaidrs, ka filmēšanā ir izmantota sūdīga Ķīnas Speedmaster kopija kam hronogrāfa vietā ir kalendārs.
Vakar gaidot kamēr manas meitenes ķemmē veikalus, es iegāju veikalā Laiks paskatīt vai plauktos ir ilikts kas jauns. Grand Seiko un Springdrive modeļus es jau vairs neceru sagaidīt, un būsim reālisti – nebūs pie mums pat trīs cilvēku, kas nopirks Seiko par 4-5 tūkstošiem, lai vai cik arī tie nebūtu labi.
Iegāju un gandrīz apsēdos, jo skatlogā vientuļš gozējās Seiko Astron, kas pirmo reizi publikai tika atrādīts pērnajā Baselworld. Ar ko tad šis gandrīz 2000Ls vērtais pulkstenis ir īpašs prasīsiet?
Neliela atkāpe. Ir divi veidi kā pulksteņi var sasinhronizēt precīzu laiku – paprasot to 5-6 pareiza laika signāla raidītājiem, tuvākais no kuriem atrodas Frankfurtē vai izmantojot GPS. Viss pārējais – ziemas/vasaras laika uzstādījumi, laika zonas izvēle ir jāveic pašam.
Seiko inženieri padomāja, ka tas tomēr ir apgrūtinoši – atlido japānis uz Eiropu, noguris, miegains, izkasās ar muitniekiem par savu smauraju duncīti un tad vēl jādomā kādu laika zonu lai uzliek pulkstenī. Tāpēc viņi nolēma GPS izmantot pa īstam un saprogrammēja pulkstenī visas laika zonas un to koordinātas. Tātad – japānis izveļās no Boeing Frankfurtes lidostā, izkāpj no lidmašīnas un pulkstenis automātiski nosaka cik ir pareizs laiks un kādā laika zonā džeks ir piezemējies.
Tehniskie dati: diametrs 47mm, biezums 16.5mm, safīra stikliņš ar nenormāli labu pretatspīdumu pārklājumu, GPS uztvērējs ar ieprogrammētām 39 laika zonām, ziemas/vasaras laikiem, uztveršanas indikatoru un enerģijas taupīšanas režīmu. Lai lietotājam nebūtu jāmaina baterijas reizi dienā, tas ir aprīkots ar saules elementu.
Personiskās izjūtas. Ārkārtīgi viegls. Pat pārāk, it īpaši ņemot vērā tā samērā lielo izmēru. Biezs. Gribētu piemērīt tērauda korpusā ar gumijas siksniņu. Bet pirkt – nē. Elektroniskās tehnoloģijas tomēr nav man domātas.
Mondaine beidzot ir uztaisījuši rokaspulksteni, kas strādā tieši tāpat kā visi Mondaine lielie stacijas pulksteņi – sekunžu rādītājs noskaita 58 sekundes un apstājas pagaidīt kamēr pārlec minūšu rādītājs. Un tad sāk skaitīt nākamās 58 sekundes.
Cena vēl nav zināma, bet es minu, ka tā varētu būt ap 300-350CHF. Kvarca mehānisms ar diviem motoriem, diametrs 41mm, ūdensizturība 30m. Nopērkams plašajos internātos.
Pagājušajā nedēļā pa ilgiem laikiem biju aizstaigājis paklausīties latviešu mūziku nabaklabā. Spēlēja vieni no vietējās rokmūzikas ilgdzīvotājiem Holy Lamb. Es par viņiem jaunībā biju dzirdējis, bet uz koncertu pirmo reizi aizgāju tikai pērn, kad bungas sāka spēlēt Toms. Bet šoreiz ne par HL, bet par koncerta headlaineriem – space rock pārstāvjiem no Krievijas Human Factor.
Jāteic manas attiecības ar mūziku no austrumiem ir pilnīgi nekādas, jo es nespēju to klausīties. Vienalga vai tas ir Grebenščikovs vai Visockis. Izņēmumi, protams gadās, bet tie nāk reizi piecgadē. Pirms 5 gadiem viens no atklājumiem bija Silent Kit, kas spēlēja vienā koncertā ar manis tik ļoti iemīļoto un manā skatījumā vienīgo jēdzīgo Latvijas grupu Tribes of the city. Pieci gadi ir pagājuši un es atkal noklausījos ļoti līdzīga stila instrumentālu mūziku.
Mana pirmā doma ejot uz HL konci bija – noklausīšos Tomu, iedzeršu kadu dzērienu, sagaidīšu Human Factor un mizošu uz pēdējo transportu. Aha. Ka tikai ne arī. HF sāka spēlēt minūtes piecpadsmit pāri vienpadsmitiem. Pēc otrās dziesmas bija skaidrs, ka pēdājais transports aizies bez manis, jo viņi bija labi.
Mūzikas stils viņiem saucās space rock – samērā pasmaga mūzika ar spiedienu uz visādām burbuļojošām J.M. Jarre veidīgām skaņām no taustiņiem. Ja paņem nost spēcīgi fūzēto ģitāri, pie bungām piesēdina kādu maigāk sitošu cilvēku – varētu sanākt normāla astoņdesmito gadu elektronika.
Otro video vajag sākt skatīties no 42.minūtes.
Klipa beigās spēlē arī manis jau pieminētie Silent Kit.
Pārējie pēdējā laika muzikālie krikumiņi.
Esmu atsācis klausīties Heather Nova. Viņa ir gluži kā vīns – jo vecāka, jo labāka. Pērn viņai iznāca jauns albums. Ieraksts no koncerta Amsterdamā. Jāuzteic viņas ilggadīgā ģitāriste Berit Fridahl. Es sieviešu kārtas ģitāras raustītājus neuztveru nopietni, bet nu Berit zina kas jādara ar ģitāru.
Ja patīk, tad var iet cauri visiem live video šajā kanālā: HeatherNovaLive
Iphone 5 reklāmas video skanēja ļoti forša dziesma, bet atrast izpildītāju bija kaut kāds mission impossible – neatpazina ne Shazam, ne Soundhound, bet nu beigās atradu, ka tas ir The Rival “Run, Run”. Viegla, popsīga dziesmiņa.
Pinquin Radio pērnā gada beigās bieži spēlēja Elementary Penguins dziesmu. Tie ir trīs jauni džeki no Nīderlandes, kas spēlē klasisku, dejojamu proproku ar saknēm tajos laikos, kad publika bija jāpaņem ar mūziku nevis pusplikām dejotājām.
Vakar sākās SIHH – Salon International de la Haute Horlogerie 2013. Tā ir otrā lielākā pulksteņu industrijas izstāde aiz Baselworld kuras laikā spēkiem mērojas tie, kas nepiedalās Bāzeles izstādē. Jocīgi, es kādreiz mēģināšu noskaidrot kāpēc viņi tā ir sadalījušies.
Jaunumi, protams, birst kā no pārpilnības raga, spēj tik izvēlēties.
Varētu pastāstīt par IWC jauno inženieru kolekciju. Par to, ka viņiem tagad ir turbijons ar nejēgā skaistu aizmuguri.
Vai sameklēt spēcīgas atsauces uz Richard Mille dizainu.
Varētu papļāpāt par A. Lange mēģinājumu pagrūstīties ar Pateku ieliekot pulkstenī kalendāru, minūšu atkārtotāju, hronogrāfu un turbijonu. Turbijons, tiesa, izskatās atstāts nākamajam gadam.
Bet tas viss nobāl Hublot preses relīzes priekšā. Jaunais Big Bang Ferrari ne ar ko daudz neatšķiras no citiem Limited Edition lielajiem sprādzieniem – krāsas pleķītis šur, krāsas pleķītis tur, Ferrari uz podziņas, oglekļa škiedras korpuss, flyback hronogrāfs. Bet divas lietas paķēra.
Pirmā nav tik uzkrītoša. Redz, ja jau ar kaut ko parasti mērās, tad tas ir in-house dzinējs mehānisms. Mēs ražojam visu paši. Tas nekas, ka pašu galveno komponenti – spirālatsperi gandrīz visi nopērk, bet skrūvītes un zobratus saražo paši. Lai tā būtu. Bet Hublot mērīšanos ir pacēlis maziet augstāk.
The first is the aptly named Big Bang Ferrari “Red Magic Carbon”: It is the new symbol of the brand’s progress towards verticalisation, with its case and its movement designed, developed, and produced entirely at the Hublot manufacture.
O, un tas ir kas jauns un labi sasaucas ar nākamo wtf.
Tas kas nogāza no kājām bija šis.
Finally, its automated production, which includes automation of the machining, stone fitting, oiling and numerous assembly operations also ensures consistent, controlled quality.
Nu come on! Šitā sagraut ilūzijas, ka jums darbnīcās sēž simtiem pulksteņmeistaru, kas gadsimtu garumā pilnveidojuši savas prasmes nu skrūvē kopā labākos pulksteņus. Še tev – visu paveic roboti. Un kur paliek cilvēciskais faktors? Kāda vienveidīga kvalitāte? Es vēlos zināt, ka Jorgam vakar bija dzimene un šodien visi pulksteņi ir saeļļoti ar vazelīnu nevis Moebius īpašo eļļu.
Šodien RSS lasītāja iekrita watchinsider bilžu raksts par Zenith rūpnīcu.
Zenith vēsture ir labs atgādinājums tam, ka grūtības var un vajag pārvarēt. Septiņdesmito gadu vidū amerikāņi, kas tolaik bija Zenith īpašnieki, izdomāja, ka mehānisko pulksteņu ēra ir beigusies un pavēlēja utilizēt visas presformas. Šarls Vermots saprata, ka izmest paspēs vienmēr, tāpēc sanesa visas presformas uz bēniņiem. Astoņdesmitajos gados, kad kvarca mehānismu bums bija noplacis, Zenith varēja atsākt sava slavenā El Primero mehānisma ražošanu. Bet par vēsturi es uzrakstīšu mazliet plašāk kaut kad. Pašlaik fokuss uz rūpnīcu.
Zenith ir unikāls ar to, ka rūpnīca jorpojām atrodas tajā pat ēkā kur tā sāka darbību. Ražotnes galvenais korpuss pēdējo divu gadu laikā ir atjaunots un watchinsider savā rakstā parāda kā notiek ražošana.
Divi spoileri: nē, tur nesēž troļļi, kas no bronzas un tērauda visu diennakti vīlē detaļas. Lielāko darba daļu paveic CNC darbagaldi.
Un jaunais Cristophe Columb ar ķēdes pārvadu izskatās vairāk nekā interesanti.
Manas pārdomas. Lielāko daļu konveijera darba veic sievietes. Veči darbina CNC agregātus un liek kopā pulksteņus. Atgādina RRR – tur arī pie konveijera sēdēja sievietes, veči darbināja preses.
Jocīgi, ka netiek parādīta mehānisma eļļošana, kas ir viena no svarīgakajām lietām. Apiets tiek tas, ka daļa komponenšu tiek iepirkta nevis ražota uz vietas. Bet visā visumā ļoti informatīvs raksts.
