Kronos

Vistrakākais ir gaidīšana. Man tas riebj bez gala. Nopērc tu cilvēks biļetes un gaidi 10 mēnešus kamēr pienāks koncerts. Bet nu par visu pēc kārtas.

Dažiem cilvēkiem ir hobijs regulāri braukt lauzt kājas slēpot uz Alpiem, dažiem hobijs ir pucēt auto, mūsu hobijs ir vismaz reizi gadā apmeklēt kādu gaumīgu koncertu. Pērngad tas bija pilnīgi negaidītais Mark Knopfler koncerts Itālijā un Neil Young Berlīnē. Pavasarī paklīda ziņas, ka Roger Waters pēc veiksmīgās The Dark Side Of The Moon turnejas ir nolēmis pieķerties pie sava monumentālā albuma The Wall izrādīšanas, jo nu beidzot tehnoloģijas esot pietiekami attīstījušās lai varētu parādīt to tā kā viņš vēlās. Sagaidot Eiropas tūre biļešu tirdzniecības sākumu tiek iepirktas biļetes uz koncertu Polijā, jo tas ģeogrāfiski sanāk vistuvāk un gaidīšanas svētki desmit mēnešu garumā var sākties.
Lasīt talāk »

Pirmdien jauksim nost sienu.

Maijā zvanīja Toms, ar kuru mēs esam kopīgi apmeklējuši dažu labu koncertu, un jautāja vai ir jēga iet uz Mark Knopfler Get Lucky turnejas koncertu Kopenhāgenā, kur viņu bija aizdzinis darbs. Es padomāju par viņa pēdējiem diviem albumiem un teicu, ka viņš ir palicis trakoti garlaicīgs un nez vai ir jēga. Pie viena es arī uzmetu aci tūres datumiem un secināju, ka jūlija sākumā Mark Knopfler ir trīs koncerti Itālijā.

Lasīt talāk »

Par Čehiju man līdz šim bija ļoti labs iespaids - eiropeiska valsts, par korupciju un citiem mums jau pierastiem mēsliem neko īpaši nedzird, skaista daba un skaista Zlata Praha.

Atvaļinājuma noslēgumā tika izlemts apmeklēt Prāgu. Braucām ar auto un Čehijas robežu šķērsojām pa E50 ceļu no Vācijas puses. Tā kā centrāleiropā ir izplatītas vinjetes, kas ļauj par nelielu samaksu lietot ātrgaitas maģistrāles, pirmā lieta ko mēs meklējām bija iespēja nopirkt čehu vinjeti. Un tad nāca aplauziens. Ja Slovākijā, Austrijā un Slovēnijā vinjetes iegāde nesagādāja pilnīgi nekādas problēmas - iebrauc pirmajā benzīntankā vai Slovēnijas gadījumā - speciālā maksas punktā uz šosejas, tad čehi nezin kāpēc uz robežas ir uztaisījuši īstu lohotronu.

Šķērsojot robežu autovadītājs sekojot zīmēm par vinješu iegādi nonāk smago auto stāvlaukumā kurā ir vismaz piecpadsmit būdiņas ar uzrakstiem “Vigniette”. Apmeklējot pirmās divas tiek noskaidrots, ka vinjetes nopirkt var tikai maksājot skaidrā naudā un pēc izcili dīvaina kursa: 250CZK=15EUR, kas no oficiālā atšķiras par procentiem piecdesmit - 250 kronas ir ~9.5 eiro.

Tā kā mēs nesajutāmies kā stulbi bagāti vācieši, stūrējam uz bijušo robežsardzes ēku, kurā atrodam vēl vismaz piecus kantorus, ieskaitot avīžu kiosku ar karšu lasītāju un izrādam vēlmi iegādāties vinjeti. Mums tiek laipni paskaidrots kur mēs drīkstam iebāzt savu karti, jo vinjetes pārdod tikai par kronām vai eiro. Lieki piebilst, ka bankomāta, kurā izņemt kronas te nav. Izmetuši līkumu pa autostāvvietu nodzenam skopumu un vinjeti nopērkam par eiro, bet mieles paliek uz ilgu laiku.

p.s savdabīgs tūrisma “mīlēšanas” turpinājums bija Prāgas krogā, kurā viesmīlis nepakautrējās pie rēķina pielikt 30 kronas un pateikt, ka “service not included”.

un tādas viņas visas ir no rītiem kad pieceļas piezīme vēsturei par dienu pirms septītās jubilejas.

Ironiski, bet pirmās lidmašīnas, kas atlidoja uz ziemeļeiropu pēc lidojumu aizliegumu atcelšanas bija no Iceland Air. Pēc manām domām par to visu ko viņi ir nodarījuši Eiropai sākot ar vikingu laikiem viņiem vajadzēja dzīvot pilnīgā izolācijā vēl kādu nedēļu. Lai apdomājas pirms sākt pīpēt.

Es pirms kāda laika rakstīju par īstajiem pilotu pulksteņiem un šodien nonācu pie vienas interesantas domas.

Pūristi uzskata, ka pareizais pilotu pulkstenis ir tas kurš tika radīts otrā pasaules kara laikā Vācijas armijai. Atgādināšu - šos pulksteņus pēc pasūtījuma (viņiem gan nebija kur likties, kad vērmahts “palūdza”) ražoja Lange, IWC, Stowa, Laco un Wempe. Tā kā oriģinālie B-Uhr ir ļoti liels retums šī dizaina cienītājiem atliek meklēt ražotājus, kas mūsdienās ražo B-Uhr.

Interesantā lieta ir tā, ka neraugoties uz to, ka Vācija karu zaudēja, fašisms ir nosodīts visās tā izpausmēs, B-Uhr stila pulksteņi ir pieprasīti gan Vācijā, gan arī tajās valstīs kas Vāciju uzvarēja. Un pūristi turpina diskutēt par to kas mūsdienās ir uzskatāms par B-Uhr pēcteci un kas par tā kopiju. Visi nāk pie kopsaucēja, ka sekojot ģenealoģijai “pareizākie” B-Uhr ir tām kompānijām, kas tos ražoja kara laikā - t.i. Stowa, Laco un IWC. Pārējie pulksteņi esot uzskatāmi par atdarinājumiem, kam ar B-Uhr vēsturi nav nekāda sakara.

Kamēr daudziem liekas, ka Rīgas Satiksmes etalons ir paša nelabā ieviests moku rīks latviešu iznīcināšanai, man nesen sanāca izbaudīt Amsterdamas sabiedriskā transporta prieciņus.

Holandieši arī ir nolēmuši iet līdzi laikam un ieviesuši modīgās čipkartes. Tagad viņiem ir gan personalizētās, gan nepersonalizētās kartes, gan arī vienas stundas un viena brauciena kartes. Ja agrāk holandietim bija līdzi jānēsā kilograms ar apmēram 15 centrimetru garām sloksnītēm, ko sauca par strip karten un viena brauciena laikā apzīmogoja uzreiz četras kartiņas, tagad viņam ir viena makten smalka čipkarte.

Bet Amsterdamas nebūt negrib lai pilsētas iedzīvotāji un viesi justos atviegloti tikuši vaļā no dīvainās brauciena apmaksas ar četriem taloņiem par vienu braucienu, tāpēc apmaksu ar čipkarti ir pacēluši kvalitatīvi augstākā līmenī — cilvēkam, kas izvēlējies izmantot Amsterdamas autobusu vai tramvaju ir jāpiereģistrējas ne tikai iekāpjot, bet arī izkāpjot. Un atgādina par to katru reizi, kad tiek nosaukta pietura: Don’t forget to check—in and check—out with your chipcard.

Atvaļinājums, baseins, meitene.

Pēdējo dažu dienu laikā esmu novērojis ka pusanalfabēti īpaši sarežģītus salikteņus vairs neraksta atsevišķi, bet ar domuzīmi pa vidu.

post–padomju
pseido–intelektuālis

Laikam Tildes vārdnīcām kļūdu labotājam ir iznākusi jauna versija.