Heather Nova in Berlin

At first some history and background. Normally I am classic and hard rock kind of guy. I can listen anything from 60’s and 70’s all day long. Heather Nova (and some other musicians/bands) is bit of anomaly in my playlist.

I think the first Heather Nova record I heard in late 90’s or early 2000 and it was Siren. It was quite a mix of pop and rock with signature songs London Rain, Winterblue, Heart and Shoulder and many more. Later I bought also South and Storm CD’s. First one was kind of disappointing, because of it lacked that raw and unpolished energy that made her first records so exciting. Then I remember listening to some songs from Redbird, but I don’t think I have it in my collection. The first four albums were in quite heavy rotation on my ipod.

Couple of years ago I subscribed to Heather Nova newsletter and started waiting for her tour. It took 5 years until she got together full band to celebrate her breakout album Oyster. The tour consists of 13 dates played in Switzerland, Germany, Belgium, Netherlands and finishing in UK. Our choice was Berlin, because of concert was on Saturday and we could go there by car or by plane. At the end plane won, because of 12 hours in a car is not a fun.

Anyway, here we are in Berlin, heading for a show of musician I wanted to see at least 10 years. Concert was in Columbia Theater near old Tempelhof airport. We arrived half an hour early to find out that place is almost full. Opening for Heather was Ed Prosek. He sang for half an hour some songs and during his set venue was warming in literal sense of this word – temperature was rising, because of someone must’ve forgot to switch on ventilation. After Ed left, place was packed tighter than metro in Japan (you all remember pictures of pushing in more people than carriage can hold). Venue’s official capacity is 800, but I had a feeling that somehow they managed to squeeze in at least twice that number.

At 9 lights went off and band was on the stage. First part of the concert was Oyster in full as it was recorded, including song Blind that did not made into record. Band was seemed very relaxed and pulled through all songs like well oiled machine. It was a bit of surprise, because of last tour with full band was 5 years ago and they rehearsed only a week before tour. Concert went through in heartbeat with a little commentary about songs and history.

The band were Luke Bullen on drums, Midori Jaeger on cello and the rest band were Heather’s usual partners – Arnulf Lindner on bass and Berith Fridahl on guitar.

My personal favourites were Island, Doubled Up and Winterblue and my special thanks goes to Berith Fridahl whose guitar playing style really compliments Heather’s music going from acoustic riffs to full blown hard rock and back in a whim.

After a show Heather came for an autograph session, which was really very nice touch.

After we were back in hotel I asked my daughter if she liked and the answer was “Yes, very much!”. I guess now we wait for the next tour and hope that it will be very soon.

Some crappy phone photos and setlist follows. Will remind myself to arrange press pass and bring better camera next time.

IMG_6068

Setlist.

IMG_6074

Berith and Heather.

IMG_6086

Full house.

IMG_6089

IMG_6090

Autograph signing.

IMG_6110

Setlist:

1. Walk This World
2. Heal
3. Island
4. Throwing Fire at the Sun
5. Maybe an Angel
6. Truth and Bone
7. Blue Black
8. Blind
9. Walking Higher
10. Light Years
11. Verona
12. Doubled Up
Encore
13. Winterblue
14. Sea Glass
15. Like Lovers Do
16. Sugar
Encore
17. I Wanna Be Your Light

Muzikālā pauze

Pagājušajā nedēļā pa ilgiem laikiem biju aizstaigājis paklausīties latviešu mūziku nabaklabā. Spēlēja vieni no vietējās rokmūzikas ilgdzīvotājiem Holy Lamb. Es par viņiem jaunībā biju dzirdējis, bet uz koncertu pirmo reizi aizgāju tikai pērn, kad bungas sāka spēlēt Toms. Bet šoreiz ne par HL, bet par koncerta headlaineriem – space rock pārstāvjiem no Krievijas Human Factor.

Jāteic manas attiecības ar mūziku no austrumiem ir pilnīgi nekādas, jo es nespēju to klausīties. Vienalga vai tas ir Grebenščikovs vai Visockis. Izņēmumi, protams gadās, bet tie nāk reizi piecgadē. Pirms 5 gadiem viens no atklājumiem bija Silent Kit, kas spēlēja vienā koncertā ar manis tik ļoti iemīļoto un manā skatījumā vienīgo jēdzīgo Latvijas grupu Tribes of the city. Pieci gadi ir pagājuši un es atkal noklausījos ļoti līdzīga stila instrumentālu mūziku.

Mana pirmā doma ejot uz HL konci bija – noklausīšos Tomu, iedzeršu kadu dzērienu, sagaidīšu Human Factor un mizošu uz pēdējo transportu. Aha. Ka tikai ne arī. HF sāka spēlēt minūtes piecpadsmit pāri vienpadsmitiem. Pēc otrās dziesmas bija skaidrs, ka pēdājais transports aizies bez manis, jo viņi bija labi.

Mūzikas stils viņiem saucās space rock – samērā pasmaga mūzika ar spiedienu uz visādām burbuļojošām J.M. Jarre veidīgām skaņām no taustiņiem. Ja paņem nost spēcīgi fūzēto ģitāri, pie bungām piesēdina kādu maigāk sitošu cilvēku – varētu sanākt normāla astoņdesmito gadu elektronika.

Otro video vajag sākt skatīties no 42.minūtes.

Klipa beigās spēlē arī manis jau pieminētie Silent Kit.

Pārējie pēdējā laika muzikālie krikumiņi.

Esmu atsācis klausīties Heather Nova. Viņa ir gluži kā vīns – jo vecāka, jo labāka. Pērn viņai iznāca jauns albums. Ieraksts no koncerta Amsterdamā. Jāuzteic viņas ilggadīgā ģitāriste Berit Fridahl. Es sieviešu kārtas ģitāras raustītājus neuztveru nopietni, bet nu Berit zina kas jādara ar ģitāru.

Ja patīk, tad var iet cauri visiem live video šajā kanālā: HeatherNovaLive

Iphone 5 reklāmas video skanēja ļoti forša dziesma, bet atrast izpildītāju bija kaut kāds mission impossible – neatpazina ne Shazam, ne Soundhound, bet nu beigās atradu, ka tas ir The Rival “Run, Run”. Viegla, popsīga dziesmiņa.

Pinquin Radio pērnā gada beigās bieži spēlēja Elementary Penguins dziesmu. Tie ir trīs jauni džeki no Nīderlandes, kas spēlē klasisku, dejojamu proproku ar saknēm tajos laikos, kad publika bija jāpaņem ar mūziku nevis pusplikām dejotājām.

Dzīvajā viņi nemaz neskan slikti.

Tikai nesakiet, ka es neteicu

Visiem likt aiz auss – nākamgad būs pēdējā iespēja noskatīties un noklausīties visvisvislabāko koncertu/šovu/skatuves uzvedumu mūslaiku rokmūzikas vēsturē – Roger Waters/Pink Floyd “The Wall”. Jā, tas ir tas pats koncerts kur mēs ar dažiem draugiem pabijām pērngad un silti iesakām visiem, kam ir ausis un kas klausās rokmūziku.

Tāpēc – ielieciet savās mazajās pierakstu kladītēs, telefonos, tabletēs un datoros šo saiti: http://www.brain-damage.co.uk/latest/roger-waters-the-wall-live-europe-2013-concert-dates.html http://www.brain-damage.co.uk/2013-wall-tour/2.html, jo tur nākamnedēļ būs ir pilna informācija par visiem turnejas koncertiem. Tie, kas zina, ka uz Spāniju vai Rumāniju nebrauks savās mapītēs iekopē saiti uz koncertu Varšavā http://www.stadionnarodowy.org.pl/news/1993,roger-waters-at-the-national-stadium-in-warsaw, jo tā pagaidām izskatās vistuvākā vieta kurp doties.

Un nesakiet, ka jūs nezinājāt!

RW from jan jan on Vimeo.

Nogāzām sienu

Vistrakākais ir gaidīšana. Man tas riebj bez gala. Nopērc tu cilvēks biļetes un gaidi 10 mēnešus kamēr pienāks koncerts. Bet nu par visu pēc kārtas.

Dažiem cilvēkiem ir hobijs regulāri braukt lauzt kājas slēpot uz Alpiem, dažiem hobijs ir pucēt auto, mūsu hobijs ir vismaz reizi gadā apmeklēt kādu gaumīgu koncertu. Pērngad tas bija pilnīgi negaidītais Mark Knopfler koncerts Itālijā un Neil Young Berlīnē. Pavasarī paklīda ziņas, ka Roger Waters pēc veiksmīgās The Dark Side Of The Moon turnejas ir nolēmis pieķerties pie sava monumentālā albuma The Wall izrādīšanas, jo nu beidzot tehnoloģijas esot pietiekami attīstījušās lai varētu parādīt to tā kā viņš vēlās. Sagaidot Eiropas tūre biļešu tirdzniecības sākumu tiek iepirktas biļetes uz koncertu Polijā, jo tas ģeogrāfiski sanāk vistuvāk un gaidīšanas svētki desmit mēnešu garumā var sākties.
Continue reading “Nogāzām sienu”

Get Lucky tour

Maijā zvanīja Toms, ar kuru mēs esam kopīgi apmeklējuši dažu labu koncertu, un jautāja vai ir jēga iet uz Mark Knopfler Get Lucky turnejas koncertu Kopenhāgenā, kur viņu bija aizdzinis darbs. Es padomāju par viņa pēdējiem diviem albumiem un teicu, ka viņš ir palicis trakoti garlaicīgs un nez vai ir jēga. Pie viena es arī uzmetu aci tūres datumiem un secināju, ka jūlija sākumā Mark Knopfler ir trīs koncerti Itālijā.

Continue reading “Get Lucky tour”

Rip-off Čehijā

Par Čehiju man līdz šim bija ļoti labs iespaids – eiropeiska valsts, par korupciju un citiem mums jau pierastiem mēsliem neko īpaši nedzird, skaista daba un skaista Zlata Praha.

Atvaļinājuma noslēgumā tika izlemts apmeklēt Prāgu. Braucām ar auto un Čehijas robežu šķērsojām pa E50 ceļu no Vācijas puses. Tā kā centrāleiropā ir izplatītas vinjetes, kas ļauj par nelielu samaksu lietot ātrgaitas maģistrāles, pirmā lieta ko mēs meklējām bija iespēja nopirkt čehu vinjeti. Un tad nāca aplauziens. Ja Slovākijā, Austrijā un Slovēnijā vinjetes iegāde nesagādāja pilnīgi nekādas problēmas – iebrauc pirmajā benzīntankā vai Slovēnijas gadījumā – speciālā maksas punktā uz šosejas, tad čehi nezin kāpēc uz robežas ir uztaisījuši īstu lohotronu.

Šķērsojot robežu autovadītājs sekojot zīmēm par vinješu iegādi nonāk smago auto stāvlaukumā kurā ir vismaz piecpadsmit būdiņas ar uzrakstiem “Vigniette”. Apmeklējot pirmās divas tiek noskaidrots, ka vinjetes nopirkt var tikai maksājot skaidrā naudā un pēc izcili dīvaina kursa: 250CZK=15EUR, kas no oficiālā atšķiras par procentiem piecdesmit – 250 kronas ir ~9.5 eiro.

Tā kā mēs nesajutāmies kā stulbi bagāti vācieši, stūrējam uz bijušo robežsardzes ēku, kurā atrodam vēl vismaz piecus kantorus, ieskaitot avīžu kiosku ar karšu lasītāju un izrādam vēlmi iegādāties vinjeti. Mums tiek laipni paskaidrots kur mēs drīkstam iebāzt savu karti, jo vinjetes pārdod tikai par kronām vai eiro. Lieki piebilst, ka bankomāta, kurā izņemt kronas te nav. Izmetuši līkumu pa autostāvvietu nodzenam skopumu un vinjeti nopērkam par eiro, bet mieles paliek uz ilgu laiku.

p.s savdabīgs tūrisma “mīlēšanas” turpinājums bija Prāgas krogā, kurā viesmīlis nepakautrējās pie rēķina pielikt 30 kronas un pateikt, ka “service not included”.