Why, oh why?

Can someone explain how Omega went from this functional and classy looking  Seamaster GMT

17a71945b3359b76bc2134501ad6c8f8

to this monstrosity?

21592462201003

Couple of words what is wrong. GMT watch has a second hour hand, that travels around dial once in a 24 hours. This is useful for travellers, because of 24h hand can show hometime and regular hour hand will show local time. GMT functionality is very useful and watch manufacturers usually don’t try to hide 24h scale.

116710blnr-d

ExpIIDial

Exif_JPEG_PICTURE

IMG_7881

Even previous generation Seamaster GMT had 24h bezel.

SE_Goodplanet_23230442203001_VueC_1600x900

Why, oh why did they decided to almost completely hide 24h scale, thus rendering otherwise beautiful watch useless as a traveler watch?

Kopētāji v2.0

Ir pierasts, ka visnaskākie kopētāji ir ķīnieši. Ja ķīnietis ir kaut kur aizdevies ekskursijā, viņš nefotografē tāpat vien. Patiesībā viņš klusiņām konstruē 3D modeļus visam ko vien spēj ieraudzīt. Tā viņi jau ir uztaisījuši Anglijas un Austrijas mazpilsētas, nemaz nerunājot par tādiem sīkumiem kā viltots Eifeļa tornis.

Tāpēc divkārt dīvaini ir redzēt, ka pie ideju čiepšanas ķeras respektablas Eiropas kompānijas ar daudzdesmitgadu vēsturi.

Pirmais pacients – Michel Herbelin kura azotē, gluži tāpat kā Rotary, ir grūti atrast oriģināla dizaina pulksteni. Šoreiz acīs iekrita viņu Odyssee, kas dīvainā kārtā atgādina kādu labi pazīstamu Audemars Piguet pulksteni.

Pacients Nr.1.

herbelinody

Oriģināls.

RoyalOak04

OK, es neesmu izbrīnīts par Herbelin. Galu galā ar to jau viņi pelna savu maizīti – sniedz pircējiem to pašu tikai par 10-100x mazāku cenu. Otrs pacients, atzīšos, nogāza.

Pacients Nr.2.

terra34a

Oriģināls.

6012383090_888b87a237

Te viss ir otrādi. Chris Ward ir dizaineris. Mühle Glashütte ir pulksteņu ražotājs ar senām saknēm. Chris Ward C8 radīja pirms 6-7 gadiem un tā ir interesanta interpretācija par aviatoru pulksteņa tēmu. Mühle Glashütte šogad ņēma un brutāli to nokpēja. Pie tam nevis tā mazliet, bet pa krietno. Kāpēc viņi tā darīja – neprasiet.

apSargi

Es jau labu laiku gribējo šo uzrakstīt, nu reiz ir pienākusi reize, kad vajag izventilēties.

Mūsu nelielajam draugu pulciņam ir kopīgs hobijs – laba mūzika. Vismaz reizi gadā mēs vīkšamies noskatīties pa kādam mūziķim kam mūsu tirgus ir par mazu vai te viņi vienkārši nespētu savākt vairāk par 15 skatītājiem. Un man patīk šie ceļojumi, jo tajos parasti valda jautra un nepiespiesta atmosfēra, joki un visādas apcelšanās. Mākslinieki kurus mēs braucam klausīties ir sirmi kungi, kas joprojām spēj savākt pilnus stadionus un sporta halles. Publika šajos koncertos mums, absolūti ne jauniešiem, liek justies kā zīdaiņiem, jo viņi ir redzējuši konkrēto keksu 1972. gadā un kāds vēl arī 1967. gadā kaut kādā Londonas pagrabā vēl pirms par viņu uzzināja plašāka sabiedrība. Ļauži, kas iet uz koncertiem parasti zina visu konkrētā mūziķa jaunradi, ne tikai pēdējo jūķūbes pirdienu. Atmosfēra koncertos parasti ir ārkārtīgi pozitīva, ikurāt kā pērnās nedēļas Eric Clapton koncertā Rīgā.
Continue reading “apSargi”

Dzemdības

Pirms nedēļas rakstīju par jauna brenda dzimšanu. Strādāja puiši Anglijā ne pa jokam, uztaisīja lapu feisbukā, publicēja tīzerus tipa kā šis:

Visas pazīmes liecināja, ka top kaut kas interesants. Pilotu stila pulkstenis ar zobenveidīgiem rādītājiem, krāsains utt., utjpr. Feisbukā viņi stāstīja, ka safīra stikliņš tiek pārklāts ar militāras klases (lai vai ko tas arī nenozīmētu) pretatspīdumu pārlkājumu, gandrīz viss tiekot taisīts ar rokām – korpuss, rādītāji, ciparnīcas. No bildēm nojaušamais ETA 6497/8 mehānisms tiekot izjaukts, pārtaisīts un kas tik vēl ne.

Vakar notika jaunā brenda dzemdības. No visa tā ko viņi bija publicējuši savā reklāmas kampaņa pāri palicis ir šis.

Un cena 4695 angļu mārciņas. Jā, 4695 un tur pa vidu nav komata.

Srsly, es nesaprotu. Viņiem darbnīcā strādā elfi? Eļļas vietā zobratos smērē vienradža asinis? Stikliņus taisa no dabīgiem safīriem? Un es nemaz nesāku apspriest ādas siksniņas par 175 angļu mārciņām.

Ja kāds vēlas ekskluzīvu pulksteni, kas bāzēts uz ETA6497 mehānisma ar vienpogas hronogrāfu – pērciet Chris Ward C900 Harrison, kas maksā 2x lētāk un kura mehānisms ir reāli pārveidots. Pērciet sasodītu Rolex Submariner. Ja tiešām ir vēlme pēc angļu pulksteņa – ņemiet Bremont, par kuru jūs tāpat pārmaksāsiet, neņemiet Meridian. Jo tur nekā nav.

Nepatīk man skatīties kristāla bumbā, bet nu šoreiz liekas, ka par Meridian pulksteņiem pēc pieciem gadiem mēs vairs nedzirdēsim.

Dizaina pērles

Šodien pārskatīju internātos sapublicētās Bazelworld jaunumu bildes, nopūtos un secināju, ka ne jau tikai Rolex ir atlaiduši visus savus dizainerus. Dažiem laikam tādu vispār nekad nav bijis un pulksteņus viņiem zīmē firmas vadītāja astoņgadīgā meita.

Sāksim ar kaimiņiem, krievu Буран. No ciparnīcas uzreiz ir redzams, ka pulkstenim ir iekšā ETA7751 mehānisms, pilnīgs un galīgs standarts. Tā kā mehānismu un ciparnīcas viņi neko daudz sajāt nevarēja, tad nācās ķerties pie korpusa. Atrada angļu/šveices firmas Graham pulksteņu uzvelkamās galviņas aizsargu foto un nolēma uztapināt savam tieši tikpat lielas drausmas. Rezultāts uz sejas.

Vogard. Pulkstenis tiem, kam ērgļa acs un kurus nespēs izsist no sliedēm dīvainais ciparnīcas vidus musturs.

TW Steel sapratuši, ka tērauda pankūkas vairs nav nekas tāds ar ko var kādu pārsteigt, nirēju pulkstenī ir iebliezuši pilno kalendāru. Mērķauditorija – vecuma demences piemeklēti nirēji, lai viņi nepaliktu zem ūdens pusgadu.

Un tagad saturieties. Vario Curve Zeitmachine. Nemaz negribu meklēt kas viņi tādi ir un ar ko tieši šis brīnums ir tik izcils. Skaidrs ir viens – vācieši par dizaineri ir noalgojuši džeku, kas lokomotīvēs gruzī ogles. Es šīm šausmām neredzu citu izskaidrojumu.

Lai neliktos, ka viņi visi veselu gadu ir ēduši sēnes, lai iet viens normāls pulkstenis no Mondain.

Izbojātais prieks

Jaunais gads pienāca ne tikai ar kārtīgu WTF momentu, bet arī ar vienu jaunu modeli no Omega apcirkņiem.

Neliela atkāpe vēsturē. Pirms vairāk kā 10 gadiem Omega radīja Seamaster GMT modeli, kas tajā laikā bija viens no četriem “īstajiem” GMT pulksteņiem pasaulē. Līdzīgi kā Rolex GMT Master II, Explorer II un Blancpain Fifty Fathoms GMT tam bija tā saucamais quick-set stundu rādītājs. Atlidoji no Rīgas uz Londonu, pārstellēji stundu rādītāju par 2 stundām atpakaļ un varēji mesties britu pabu apkampienos. 24 stundu rādītājs tam rādīja vai nu mājas laiku vai GMT laiku atkarībā no tā uz kuru laika zonu tas bija uzstādīts. Līdzīgi kā Rolex un Blancpain tas izskatījās ļoti labi. Rādītāji bija pareiza garuma, t.i. minūšu rādītājs bija tieši tik gars lai šķērsotu minūšu rādītājus, GMT rādītājs tikpat garš kā sekunžu rādītājs un kopumā pulkstenis (it īpaši ar balto ciparnīcu) bija ļoti labi nolasāms. Tāds tas izskatījās pirms padsmit gadiem un kolekcionāri to joprojām uzskata par vienu no simpātiskākajiem GMT pulksteņiem.

Bet laiki gāja un līdz ar George Daniels izgudrotā Coaxial Escapement iekļaušanu mehānismos Omega metās stiprināt savas saknes. Jo spēks, kā mēs zinām no Dambja dziesmas, ir no tēviem. Un radās nu jau laikam drīzu galu gaidošā Railmaster kolekcija, kā arī no nirējiem atvasinātā Aqua Terra kolekcija.

Pirmie Aqua Terra modeļi bija bezgala garlaicīgi. Tiem bija 2500 mehānismi, kurus par īsti stabiliem varēja nosaukt tikai trešajā iterācijā, līdzīgi kā Railmaster minūšu rādītāja galā tiem ir piestiprināts bultveidīgs izaugums, it kā cilvēki nespētu bez tās atšķirt to no stundu rāditāja. Pirms pāris gadiem Omega radīja Aqua Terra jauno paaudzi, kas vairs nebija nekāds feislifts, bet pilnīgi jauns modelis ar jauno 8500 mehānismu un ļoti interesantu ciparnīcu. Diemžēl to visu sabojā izvarotais stundu rādītājs, kas ar visu bultu ir sarāvies un rāda kaut kur. Starp trešo un ceturto minūti. Vai tieši trešo. Kas to lai zina, jo starp minūšu rādītāju un minūšu skalu ir atstarpe kā bezdibenis.

Jaunā gada pirmajās dienās internātos paklīda jaunais Aqya Terra GMT modelis. Tā kā man patīk gan Omega, gan es jūtu zināmas simpātijas pret GMT komplikāciju, metos skatīt. Un nospļāvies vēru ciet. Pēc dienas atvēru atkal. Un aizvēru. Jo šoreiz tas kuram bija uzdevums sačakarēt visu ir bijis savu uzdevumu augstumos.

Iepazīsimies, Omega Aqua Terra GMT.

Izmēri tādi paši kā parastajiem Aqua Terra, mehānisms 8500, ciparnīca tā pati, kas ir savādāk? 24 stundu rādītājs. Kroplīgi īss. Griežas kaut kur pa ciparnīcas vidu. 24 skala kurā sazin kādu estētisku iemeslu dēļ ir sarakstītas nepāra stundas. Bet tas viss ir pieciešams, jo ne viņi pirmie, ne pēdējie, kas kaut ko tādu ir uzmargojuši.

Minūšu rādītājs ir izkastrēts un sarāvies vēl īsāks. Vēl mazliet tas būtu īsāks par stundu rādītāju. Un bultai tā galā beidzot būtu reāls attaisnojums – lai nelaimīgie lietotāji tiešam to nesajauktu ne ar ko citu.

Kamēr Omega šādi čakarējas, pērciet Rolex GMT Master II. Es biju apskatīt – ir īsts un par labu cenu.

Skaties uz ceļu, divreiz!

Šodien notika jauks un pamācošs notikums. Gaišā dienas laikā es ceļā uz trolejbusu vēlējos šķērsot ielu tur kur tas ir paredzēts – pa gājēju pāreju. Laika apstākļi – normāli, redzamība 10km, škērsojamo vienvirziena joslu skaits – 2, es eju no otrās joslas uz pirmo.

Piegājis pie pārejas es redzu, ka 50 metru attālumā pirmajā joslā ir nenosakāmas markas zaļš mazauto. 50 metri ir vairāk nekā pietiekami lai ieraudzītu gājēju pāreju, cilvēkus, kas to šķērso un apstātos bez kaucošajiem.

Dodos pāri. Nogājis pāris soļu es secinu, ka mazauto vienā mierā sāk pārkārtoties uz otro joslu un rezultātā stūrē man tieši virsū. Es iepauzēju, izņemu rokas no kabatām un gatavojos spert soli atpakaļ. Tajā brīdī mazauto vadītājs mani pamana. Diemžēl saule nespīd un es nevaru redzēt viņa sejas izteiksmi, tik vien kā rokas, kas sāk drudžaini raustīt stūri. Viņš paņem pa labi un apbrauc mani, sejā, ko es redzu profilā, neatspoguļojas nekādas emocijas, tipa, nu gājējs, nepamanīju, kas viņš nevarēja pagaidīt kamēr es pabraucu garām?

Nākamajai reizei es laikam turēšu kabatā pa akmenim. Lai tas kurš izdomās, ka gājēju pāreja ir tikai dekoratīvs ceļa elements, nākamreiz padomā divreiz pirms nestāties.

Zīmīgi

Lasot vietējos “ziņu” portālus bieži var manīt, ka skolas pabeigšana nebūt nenozīmē, ka cilvēki māk rakstīt. Nepareizi tulkojumi, nepareiza vārdu secība mani vairs neizbrīna. Tās ir tikai sekas tam, ka astoņpadsmitgadīgiem pusanalfabētiem ir iestāstīts, ka viņi var rakstīt. Varēt jau var, tas tiesa. Bet nu nemāk, tas arī tiesa.

Pēdējā laikā es labprātāk izķeru vienkārši nespēju salikt kopā loģisku ziņu. Tādu, kuru izlasot teksts ir strukturēts, nav pašam puse jāpiedomā, vai gluži otrādi – nevajag pārlasīt pirmo un otro rindkopu arī kā trešo un ceturto, jo redaktoriem vai rakstītājiem (abi šie vārdi goda vārds neapraksta to ko šie cilvēki patiešām dara, jo viņu darba galarezultātu par rakstu nosaukt var tikai bērnudārza trešās grupiņas bērni) laikam maksā par zīmju skaitu nevis uzrakstītā kvalitāti.

Vakar izlasīju ārkārtīgi jauku ziņu par to, ka Krievijā hokeja spēles laikā kāds tētuks esot izvilci pisķiku un sašāvis sava bērna hokeja komandas treneri. Notikums, protams, interesants. Treneris esot mazā mazā sportista māti nosaucis sliktā vārdā un tētuks ir devies aizstāvēt savu dzīvesbiedri. Ziņa beidzās ar šādu teikumu, ko es citēšu pilnībā:

Zīmīgi, ka šajā čempionātā 1995.gadā dzimušo spēlētāju grupā šogad piedalās arī Latvijas komanda «Rīga». To trenē Vjačeslavs Nazarovs un Andrejs Ignatovičs.

Izlasīju, pārlasīju un man iestājās WTF moments. Zīmīgi kas? Mūsu komandā visi staigā ar pistolēm? Mūsu komandas spēļu laikā tēvi trenējas šaušanā? Cik maz smadzenēm ir jābūt, lai šādi uzrakstītu?

Un es nemaz nesākšu apspriest to, ka tulkojot rakstu latviešu valodā ir vēlams to arī tulkot nevis krievu vārdiem pievienot latviešu galotnes. Traumatiskais ierocis, bļin!

Dzīvokļa izīrēšana

Nekad nebiju iedomājies, ka dzīvokļa izīrēšana man sagādās tik daudz ārkārtīgi interesantu momentu.

Zvans piecas minūtes pirms pēc sludinājuma ievietošanas. Sakiet lūdzu vai dzīvokli vēl izīrējat? Interesanti zināt vai tiešām dzīvokļu īres tirgus ir palicis tik jestrs, ka dzīvokļus izķer pirms sludinājumu publicēšanas?

No pirmajā tūrē sarunātajiem pieciem cilvēkiem apskatīt dzīvokli ierodas tikai divi. Pirmais iebāž galvu pa durvīm, pasaka, ka dzīvokli viņam ļoti patīk, rīt viņš desmitos piezvanīšot lai vienotos par līgumu. Lieki teikt, ka rītdiena nav pienākusi jau trešo dienu.

Zvans pirms piecām minūtēm. Cilvēks ir gatavs ņemt bez skatīšanās un ievākties jau šovakar, ja nolaidīšot no cenas cēneri. Turpmākajā sarunā izrādās, ka dzīvoklis tiek meklēts для пожилой женьщины un būšot OK arī ja cēneris tikšot nolaists tikai no pirmā mēneša abonēšanas maksas.

Zvans vakar. Padzīvojusi balss interesējas vai dzīvoklī ir televizors.

Zvans aizvakar. Sakiet lūdzu, vai tas ir divistabu dzīvoklis? Nē, sludinājumā taču ir teikts, ka vienistabas. Ā, sakiet lūdzu vai tur mēbeles ir? @&£%@$ tak sludinājumā ir rakstīts, ka izīrē mēbelētu dzīvokli! A kāda ir cena? Jēziņ, vai tiešām jūs bijāt spējīgi no sludinājuma izlasīt tikai telefona numuru?

Šodien no diviem sarunātajiem neatnāca neviens.

Kas būs rīt?

Rip-off Čehijā

Par Čehiju man līdz šim bija ļoti labs iespaids – eiropeiska valsts, par korupciju un citiem mums jau pierastiem mēsliem neko īpaši nedzird, skaista daba un skaista Zlata Praha.

Atvaļinājuma noslēgumā tika izlemts apmeklēt Prāgu. Braucām ar auto un Čehijas robežu šķērsojām pa E50 ceļu no Vācijas puses. Tā kā centrāleiropā ir izplatītas vinjetes, kas ļauj par nelielu samaksu lietot ātrgaitas maģistrāles, pirmā lieta ko mēs meklējām bija iespēja nopirkt čehu vinjeti. Un tad nāca aplauziens. Ja Slovākijā, Austrijā un Slovēnijā vinjetes iegāde nesagādāja pilnīgi nekādas problēmas – iebrauc pirmajā benzīntankā vai Slovēnijas gadījumā – speciālā maksas punktā uz šosejas, tad čehi nezin kāpēc uz robežas ir uztaisījuši īstu lohotronu.

Šķērsojot robežu autovadītājs sekojot zīmēm par vinješu iegādi nonāk smago auto stāvlaukumā kurā ir vismaz piecpadsmit būdiņas ar uzrakstiem “Vigniette”. Apmeklējot pirmās divas tiek noskaidrots, ka vinjetes nopirkt var tikai maksājot skaidrā naudā un pēc izcili dīvaina kursa: 250CZK=15EUR, kas no oficiālā atšķiras par procentiem piecdesmit – 250 kronas ir ~9.5 eiro.

Tā kā mēs nesajutāmies kā stulbi bagāti vācieši, stūrējam uz bijušo robežsardzes ēku, kurā atrodam vēl vismaz piecus kantorus, ieskaitot avīžu kiosku ar karšu lasītāju un izrādam vēlmi iegādāties vinjeti. Mums tiek laipni paskaidrots kur mēs drīkstam iebāzt savu karti, jo vinjetes pārdod tikai par kronām vai eiro. Lieki piebilst, ka bankomāta, kurā izņemt kronas te nav. Izmetuši līkumu pa autostāvvietu nodzenam skopumu un vinjeti nopērkam par eiro, bet mieles paliek uz ilgu laiku.

p.s savdabīgs tūrisma “mīlēšanas” turpinājums bija Prāgas krogā, kurā viesmīlis nepakautrējās pie rēķina pielikt 30 kronas un pateikt, ka “service not included”.