Kronos

Kā jau jūs visi ziniet, nupat beidzās Richemont grupas spalvu spodrināšanas mēnesis a.k.a izstāde SIHH un ziņu lente ir piebirusi ar visvisādiem jaunumiem, es dažus brīnumus atrādīšu.

Ir zināms, ka lielie prāti domā vienādi. Ja starp lielajiem prātiem gadās divi nesaistīti dizaineri, galarezultāts var būt… identisks.

OK, es saprotu, ka Montblanc ciparnīcas apakšdaļas izgriezums ir noteikts ar turbijona turētāja konstrukciju. Bet JLC?

Kad jau sākām ar Montblanc, tad turpinām.

Šeit dizaineris ir aizgājis kaut kur atpūsties un darbu pie pulksteņa pabeidza apkopēja ar ķērienu uz zīmēšanu un lielām rokām. Skaidrs, ka pulksteņa korpuss ir vismaz puscentimetru par lielu – kalendāra ciparnīcas tā vien cenšas piekļauties pulksteņa centram. Pakaļas skatā skaidri redzams uz kādiem kompromisiem bija jāiet un cik daudz zelta jāiztērē lai iestūcītu mazo mehānismu.

Nākamais pacients ir JLC. Viņiem parasti ir tīri neko dizaini, var redzēt, ka ne velti viņu cilvēki ir slīpējuši augstskolas un darba beņķus, bet te laikam mārketinga departamentam paslīdēja roka. Vai kāja.

Hans, kas tas tāds? Aizmugurējais vāks. Klau, bet tu neesi uzlicis vēl vienu uzrakstu! Tur nav vietas, apskaties – JLC apakšā, 1000h augšā, smuki, simetriski. BET MUMS VĒL VAJAG ARĪ ZIVTIŅU!!! Kā citādi klients zinās cik dziļi viņš drīkst ienirt??? Priekškars.

Un pēdējais ir mans reāls favorīts. Smuks vai ne? Visiem večiem taču patīk Panerai?

Viena ciparnīca, otra, laika vienādojums, Panerai dedzina, viņi ir zirgā, tas taču ir Haute Horlogerie епта, vai ne? Un tad pienāk pirmais marts. Mazais rādītājs labajā pusē klikt un nostājas tieši horizontāli. Un tieši trīsdesmit vienu dienu laimīgie Panerai īpašnieki datumu cenšas saskatīt visādi grozot pulksteni. Tā ka nebrīnieties, ja redzas cilvēkus, kas martā uz ielas ir pielikuši pulksteni pie acīm. Viņi vienkārši cenšas saprast kas par dienu.

Turpinām stāstu par labiem apaviem.

Kā visi noteikti zina, kurpes nav nemaz tik sens izdomājums. No sākuma visi staigāja ar basām kājām, kad pienāca ledus laikmets tad kājas tina zvērādās. Attīstoties dažādām prasmēm ļauži nonāca pie secinājuma, ka ap kājām aptītas zvērādas ir siltas, bet neērtas, ja vēlies skriet pakaļ zvēriem. Un tā soli pa solim un veicot visādus sānsoļus, cilvēki nonāca līdz apaviem. Pirmie bija zābaki. Zābakiem bija dažas problēma – tos bija grūti uzvilkt un novilkt, vasarā bija karsts. Lai procesu atvieglotu tiem nogrieza stulmu un iegrieza ādu priekšā. Lai pasākums turētos uz kājas iegrieztajā daļā ietaisīja caurumus un ievēra striķus. Tā radās kurpes. Tiešais zābaku pēctecis ir Oksfordas stila kurpe.

Continue reading “Kurpju veidi”

Pavasarī biju nobriedis nopirkt klasiskas kurpes. Izgāju visus veikalus un secināju, ka pie mums ne sūda nav. Pareizāk sakot veikali ir pilni, bet par kurpēm tos izstrādājumus var nosaukt tikai delīrija murgos. Kāpēc tā – lasām tāļāk.

Kas īsti ir klasiskas kurpes un ko tās ēd.

Par klasiskām kurpēm var nosaukt tās kuru ražošanā tiek izmantotas klasiskas tehnoloģijas un klasiski materiāli. Tāpēc lai man piedod krokšu un citu gumijas izstrādājumu fani, jūsu laiks vēl nav pienācis. Sāksim ar klasiskajām tehnoloģijām. Kas īsti atšķir labu kurpi no Ķīnas rīsu lauka malā salīmētām ādas strēmelēm? Pirmkārt tā ir paša apava konstrukcija. Vai pareizāk būtu teikt – tas kā kurpes virsa ir piestiprināta pie zoles. Ir vairāki veidi kā to izdarīt. Pavisam lēti ir visu nozieķēt ar universālo līmi un saspiest. Ja vēlaties redzēt kā tas izskatās dzīvē aizejiet uz jebkuru apavu veikalu un apskatieties – 99% kurpju augša ir pielīmēta pie zoles. Tas ir ideāls veids kā ražot ātri un lēti, viss pārējais tur ir slikti. Ja šādam apavam nodilst zole tad vienīgais ko ar to var izdarīt ir atdot sagraušanai patversmes suņiem. Ja zole atlīmējas, tad pēc trešās salīmēšanas var darīt to pašu – atdot suņiem. Tā ir cena ko mēs visi maksājam par lētumu.

Labām kurpēm zole pie apava ir piešūta.

Continue reading “Kas ir labas kurpes”