Aizvēsture

Laika mērīšana laikam ir tikpat veca kā cilvēce. Ir grūti pateikt kam pirmajam ienāca prātā doma, ka iespraužot zemē mietu ir iespējams dienu sadalīt daļās. Iespējams tas bija zemnieks, kam bija svarīgi laikus pabarot lopus, paspēt novākt ražu vai prognozēt gadalaiku maiņas, iespējams tas bija mednieks, kas gribēja zināt vai viņam ir pietiekami laika lai nomedītu vēl vienu trusi vai balodi.

Vecākie objekti, kas ir saglabājušies līdz mūsdienām un ko vēsturnieki uzskata par pulksteņiem ir seno ēģiptiešu obeliski. Ēģiptiešiem saule bija ērtākais laika noteikšanas veids, jo valsts atrodas tuvu ekvatoram un saules augstums virs horizonta nemainās tik ļoti kā tuvāk ziemeļiem esošajās valstīs.
Saules pulksteņi bija ērti jo ar to palīdzību varēja noteikt ne tikai laiku, bet arī gadalaiku maiņas, bet tiem bija viens būtisks trūkums — diennakts tumšajā laikā tie pārvērtās par absolūti bezjēdzīgu pilsētas galvenā laukuma dekorāciju. Iespējams tāpēc ēģiptieši atklāja sevī mākslinieka talantu un ķērās pie obelisku izdekorēšanas ar kaķiem, laivām un senajiem dieviem.

Ap 15.gs. pirms mūsu ēras nespēja noteikt laiku tumsā cilvēkiem bija tik ļoti apnikusi, ka viņi sāka izdomāt veidus kā saprast cik ilgi viņi ir gulējuši. Tā kā tolaik par precīziem mehānismiem varēja tikai sapņot nācās vērsties pie dabas. Saules gaisma naktī nederēja, zvaigžņu un mēness gaisma bija pārāk vāja, tāpēc nākamais ko lika lietā bija ūdens. Ielēja traukā ūdeni, izurba mazu caurumiņu apakšā, trauka iekšpusi sadalīja iedaļās un pulkstenis bija gatavs. Protams sākotnēji ūdens pulksteņa precizitāte bija ļoti nosacīta un lai redzētu cik ir laiks ar iedegtu sveci bija jāielūkojas spainī.

Ūdens pulksteņi laika gaitā evolucionēja tik tālu, ka tiem parādījās ciparnīcas un to precizitāte jau kļuva tāda, ka tos varēja izmantot ne tikai laika skaitīšanai, bet arī kā kalendārus reliģisko ceremoniju laika atzīmēšanai. Ar ūdeni darbināmu pulksteņu galvenais trūkums, kas kavēja to plašāku izplatību bija tas, ka sarežģītu funkciju attēlošanai bija nepieciešams tekoša ūdens avots.

Paralēli ūdens cilvēki sāka izmantot tā pretstatu — uguni. Kāds vēsturei nezināms arābs ievēroja, ka svece deg ļoti vienmērīgi un tas viņam lika pielikt to pie sienas un sadalīt sveces degšanas laiku iedaļās. Atlika tikai izliet daudzas vienāda izmēra sveces un degošs smilšu pulksteņa analogs bija radīts.

Visiem šiem laika mērīšanas rīkiem bija divas kopīgas pazīmes — tie bija ļoti neprecīzi un ar tiem varēja izmērīt noteiktus laika sprīžus, tos nevarēja izmantot kā pulksteņus mūsdienu izpratnē.
Diemžēl ūdens, pateicoties savām fizikālajām īpašībām, nav pati pateicīgākā viela precīziem laika mērījumiem tāpēc īsu laika intervālu mērīšanai sāka izmanot smilšu pulksteņus.

Viduslaikos tehnoloģiskā attīstība praktiski apstājās. Saules pulksteņi tika uzlaboti, to virsma tika sadalīta sektoros, pulksteņi tika izvietoti ne tikai uz zemes, bet arī uz ēku sienām, bet vislielākā problēma bija pati daba — Saule, kas bieži tika aizklāta ar mākoņiem.

Pirmie mehāniskie pulksteņi ar zobratiem tika izgudroti 10. gadsimtā. Kā enerģijas avots iesākumā tika izmantots ūdens, vēlāk, kad tika izgudrots svārsta mehānisms — atsvari. Pulksteņu mehānismi bija lieli, tos praktiski nebija iespējams pārvietot un tādēļ tie tika iebūvēti ēkās un torņos. Tā kā tajos laikos ļauži nebija sīkumaini viņi laiku nedalīja sekundēs un minūtēs un lielas vajadzības pēc stundās sadalītas ciparnīcas nebija. Tās vietā zinātnieki ķērās pie dažādu astronomisko notikumu — Saules un Mēness kustības, Mēness fāžu un aptumsumu attēlošanas. Laika rādīšana tika aizstāta ar zvanu skaņām, kas atskanēja noteiktos laika posmos, parasti piesaistītas pie reliģiskajām ceremonijām — dievkalpojumu sākumiem.

Attīstoties zinātnei un mašīnbūvei radās iespēja samazināt pulksteņu izmērus un pateicoties reliģiskajām jukām Eiropā beidzot sāk rasties pulksteņi kādus mēs tos pazīstam tagad. Neraugoties uz to, ka pirms mūsu ēras 15. gs. jaunus pulksteņu veidus izgudroja visi kam nebija slinkums — arābi, ķīnieši, grieķi un romieši, turpmākā pulksteņu attīstība un atklājumi pārceļas uz Eiropas vidu — Šveici.